Cita dzīve Vācijā
«Man nepatīk, ja saka: izdevies dzīvi nokārtot, jo dzīvē viss mainās. Tas ir pat interesanti. Taču man Vācija tiešām ir labais, jā, veiksmes stāsts,» sacīja ILZE HUBERE — valmieriete, rīdziniece, bet tagad jau gandrīz četrus gadus minheniete.
Doties prom no Latvijas Ilze izlēma pārmaiņu gaidās, intereses vadīta. Viņai nebija spiestas vajadzības atstāt darbu Rīgā. Taču draudzene aicinājusi, pašas bērni izauguši, Ilzei bijušas labas vācu valodas zināšanas, un pirms trīsarpus gadiem viņa izvēlējusies pamēģināt. Ar Ilzi runājāmies, izmantojot skaype kādā nedēļas nogalē. Tad Vācijā ir brīvdienas, un viņa steidza izstāstīt, ka diena pagājusi tāpat kā lielākajai daļai tautiešu Latvijā: ar slinku piecelšanos, došanos iepirkšanās tūrē, sagādājot pārtikas produktus, tad garāka pastaiga svaigā gaisā, iemūžinot jau saziedējušos sniegpulksteņus, tad dīkākas stundas pie televizora, sarunām. Pieķeru, ka, to visu stāstot, Ilze runā latviski nevis ar grūtībām, bet mainījusies valodas izruna — no cietas uz mīkstu.
«Nē, nē, nē, man nav akcenta! Nevar būt!» cenšas noliegt Ilze, mēģina nesamulst, lai gan neslēpj, ka ikdienā saziņa pārsvarā notiek tikai vācu valodā: darbā, uz ielas, veikalā, kaimiņos, pat mājās, jo liktenis tā bija lēmis, ka Vācijā satikts arī dzīvesdraugs. Latvijā ir un paliek viņas bērni, mazbērni, visi mīļie un labie, arī draugi. Tāpēc Ilze jūt, ka pagaidām Latvijas viņai netrūkst, bet Vācija, ko tur liegties, ja zini valodu, proti iejusties un esi apveltīts ar prāvu uzņēmības devu, ir iespēju zeme.
PAGAIDĀM LATVIJAS NETRŪKST, bet Vācija, ja zini valodu, proti iejusties un esi apveltīts ar prāvu uzņēmības devu, ir iespēju zeme, saka Ilze Hubere, kura strādā, lai iepriecinātu bērnus, mazbērnus, kas Latvijā, bet atpūšas, lai pašai prieks. Pērnajā vasarā atvaļinājums pavadīts Kanāriju salās. Foto no personiskā arhīva