Ekrānšāviņš kalpo par pašizpausmes veidu

- 14.Oktobris, 2020
Pilsētās un novados
Laikrakstā

ELĪNA KRIMA dzimusi Limbažos, bet nu jau sešus gadus dzīvo Rīgā. Pavasarī viņa absolvēja bakalaura programmu Latvijas Mākslas akadēmijā Grafikas apakšnozarē. 2018. gadā viņa saņēma Brederlo – von Sengbusch mākslas prēmiju, piedalījusies dažādās grupu izstādēs un mākslas projektos. Pēdējā no tām bija viņas personālizstāde «Ekrānšāviņš» galerijā «Look!». 

Kā sākās tavs studiju process?

Sākotnēji es studijas uzsāku Rīgas Tehniskajā universitātē. Vienu gadu nostudēju, bet aizgāju prom. Tas bija periods, kad es cilvēkiem zīmēju portretus. Nolēmu, ka ir jādara kaut kas saistībā ar mākslu, un iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā, grafiķos, ko absolvēju, bet tad atskārtu, ka laikam grafika nav priekš manis, tāpēc iestājos maģistrantūrā. Pašlaik pirmajā kursā mācos funkcionālajā dizainā nemateriālo dizainu.

Kā tu definē jēdzienu «dizains»?

Esmu jauniņā šajā sfērā. Ar dizainu parasti saprot plakāta noformējumu vai grafisko dizainu, tomēr tam ir daudz plašāks lietojums. Mēs arī to mācāmies nemateriālā dizaina kontekstā, jo dizains ir veids, kā, piemēram, veidot pakalpojumu. Dizains tiecas, lai pakalpojums tiktu veidots lietotājam visērtākajā un praktiskākajā veidā, lai informācija būtu ļoti ērti lietojama.

Kas tevi pamudināja no RTU pāriet uz Latvijas Mākslas akadēmiju?

Es bērnībā gāju mākslas skoliņā. Man patika viss saistībā ar mākslu, bet vēlāk tam visam atmetu ar roku, domāju – iešu tehniskajā virzienā – un iestājos RTU, bet tad atkal māksla kaut kā uzradās manā dzīvē un es sapratu, ka tas droši vien ir jādara. Pavērsiens bija ar zīmētajiem portretiem citiem. Es sapratu, ka cilvēkiem patīk mans darbs un ka cilvēki grib, lai es zīmēju. Tas man ļāva vairāk noticēt sev un savām spējām par to, ka Mākslas akadēmija ir mana īstā vieta.

KOLĀŽA: (no kreisās) limbažnieces Elīnas Krimas portrets un viens darbs no izstādes «Ekrānšāviņš». Foto no personīgā arhīva


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
vērotājs - 14.Oktobris, 2020 - 15:52

Vai Elina Kistiņa, kaut ko zin par latviešu valodu? Kas tas ir "vienu gadu nostudēju"? Žurnālistam ir jālabo intervētāja izteicienu kļūdas!!!!!!

KoVIDS 21 - 15.Oktobris, 2020 - 11:51

In reply to by vērotājs

Vērotājs arī nav latviešu valodas labākais draugs! Pareizais teikums: "Vai Elīna Kristiņa kaut ko zina par latviešu valodu?" Komats tajā teikumā arī ir lieks. Turklāt, nevis intervētājs, bet intervējamais! :))))

Lasītājs - 15.Oktobris, 2020 - 11:38

Vienmēr var atrast kur piekasīties. Latviešiem jau laikam tas ir raksturīgi. Tāpat kā sarunvalodā lietotie vārdi ; nostudēju, nodzīvoju, nomācījos, nostrādāju ... . Nesaskatu tur nekā slikta, ja cilvēks latviski tā ir teicis. Vai nu visu vajag ielikt perfektos gramatiskos rāmjos.

Aivars Kārlis - 15.Oktobris, 2020 - 15:36

Vērotājam ne vien par latviešu valodu, bet arī par demokrātiskas žurnālistikas prasībām ir maza saprašana. Žurnālistam NAV (viņš pat NEDRĪKST!) jālabo intervējamā kļūdaini izteikumi, jo arī tie bieži vien lasītājiem kaut ko papildus pastāsta par intervējamo. Kāpēc gan žurnālistam būtu jāzin vai pat jāuzmin, ko un kā patiesībā atbildētājs uz jautājumiem ir gribējis pateikt?

arī valmierietis - 15.Oktobris, 2020 - 21:43

Žurnālistam intervijā visaugstākā pilotāža ir netraucēt cilvēkam, ar kuru viņš sarunājas. Intervējamais katrs ir ar savu runas stilu, kaut varbūt nepareizu, taču ar savu paša stilu. Ja to avīze, gramatiski pielabojot vajadzības gadījumā, prot saglabāt un novadīt līfz lasītājam, tad tas ir ideālais variants. Nost ar vienādi safrizētiem tekstiem, tiem vieta skolnieku diktātos!

Pievienot komentāru