Dalīties priekā un laimes sajūtā
ILZE ANDERSONE dzimusi, augusi un skolojusies Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā absolvējusi mežsaimniekus, bet jau 21 gadu par savu pilsētu viņa sauc Valmieru: „Par studijām bija klasiskais variants ar atmešanas metodi. Mamma strādāja akadēmijas laboratorijā, tēvs — zinātniskais līdzstrādnieks. Vienīgā skāde, ka nedzīvoju kopmītnēs, tā varbūt neizbaudot visu, kas saistās ar studentu dzīvi. Bet to pilnībā kompensēja ārpusstudiju dzīve akadēmijas TDA Kalve.”
Kamēr kāds jūs atveda uz Valmieru?
Atzīstos: manī nav izteiktas, pilnīgi nekādas mērķtiecības. Esmu pa straumi peldētāja, to gan esmu sapratusi — esmu strādātāja. Bet īstenībā jau sen zināju, ka Jelgavā nepalikšu, lai gan tagad tā ir pavisam cita Jelgava, nekā manos tur gados. Tagad aizbraucu ciemos pie mammas un redzu — kāds atvēziens! Es ļaujos, kā dzīve nes. Tā arī bija, dejojām Kalvē un vīrs, rūjienietis, mani atveda šurp. Nu, kā: Rūjiena, mums būtu tā kā par mazu, Rīga par lielu, pa vidu Valmiera, kurā ienākot, sajutu — pilnīgi mana! Bija jau piedzimusi mūsu vecākā meita, un patiesībā nezinu komfortablākas pilsētas Latvijā ģimenei ar bērniem. Man šeit ir labi, arī cilvēku ziņā — ne par mazu, ne lielu, cits cita dzīvē nebāžas, arī manējā nē.
ILZE ANDERSONE: «Man patīk komunicēt caur preci, ar cilvēkiem.»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv