Dāma, kas elektrizē telpu
Šovakar Valmieras teātrī notiks kaut kas patiešām rets un svarīgs. Izrādē Gribu, bet baidos neveiksmīgam Salavecim un nosalušai Sniegbaltītei, kuri klīst no vienas Jaungada ballītes uz otru, nez no kurienes pieklīdīs dāma, kas dzied franču dziesmiņas. Dāma būs RUTA BIRGERE, un ar šo lomu viņa tieši šodien svinēs savu 90. dzimšanas dienu. Godīgi sakot, atmiņā ir tikai viens līdzvērtīgs gadījums — pirms 30 gadiem, 1984. gada aprīlī, savu 90. jubileju, uz Dailes teātra skatuves spēlēdams lomu izrādē Vakars, sagaidīja Ēvalds Valters. Rutiņa ir no tā paša kaluma — zelts ar visaugstāko provi.
Runāt ar mākslinieci ir prieks. Neviena slikta vārda par kolēģiem, laiku vai darbu! Dzīve ir tāda, kāda ir, tā jāpieņem un jāiet tālāk. Sirds nosāp, bet arī tas ir aktiera kapitāls. Tam pamatu Rutiņa ielika, kad pēc Nacionālā teātra studijas beigšanas un viena gada šā teātra štatā tika atlaista. Sastapusi režisoru Annu Lācis, viņa piekrita doties nezināmajā. «Tā nu es 1950. gada 31. jūlijā, savā vārda dienā, ierados Valmierā. Gāja jau visādi. Es dzīvoju dzīvoklī, kur nebija ūdens, oktobrī skrēju uz upi mazgāties. Anna Lācis mani lamāja, ka es gribot galu dabūt. No netīrības vēl neviens nav nomiris, viņa teica.» Bet Rutiņa tikpat skrēja. Tāpat kā tagad ik nedēļu nāk uz teātrī strādājošo frizētavu. Dāmas būtībai un stājai par šķērsli nav ne aukstums, ne gadi.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv