Darba pilnas rokas un prāts

Apmeklējot Valmieru darba vizītē, tiekoties ar veselības jomā strādājošajiem, veselības ministrs Hosams Abu Meri neizvēlējās būt daiļrunīgs, konkrēti formulējot, ka sistēma ir jāsakārto, jo, trūkstot tajā strādājošajiem, trūkstot finansējumam un nespējot nozarē iepludināt jaunos speciālistus, arī ģimenes ārstus, problēmas, kas jau samilzušas, būs teju nepārvaramas.

«Esam bedrē, kura mums jāpārvar,» sacīja Hosams Abu Meri, tiekoties ar mediķiem Vidzemes slimnīcā. Todien par nozari atbildīgais neorganizēja tikšanos ar Valmieras pilsētā un novadā strādājošajiem ģimenes ārstiem, bet gan jau viņiem arī būtu ko sacīt par sistēmas nepilnībām.

No otras puses Valmierai ir laimējies, jo ne tikai pilsētā, arī mazpilsētās ir izdevies piesaistīt jaunos ģimenes ārstus, kuri pārņēmuši to pieredzējušo ārstu darbu, kas pērn devušies pelnītā atpūtā. Pašlaik zināms vēl par diviem ģimenes ārstiem, kuri gatavi spert šo pašu soli, bet arī viņiem būs maiņa. Nav satraukuma pacientiem.

Pērnā gada 1. janvārī Valmierā ļoti iecienītās dakteres Māras Lasmanes praksi pārņēma jaunā ģimenes ārste ELZA GRUZDIŅA. Viņas redzeslokā ir 1730 pacienti no dakterei iezīmētās administratīvās teritorijas – teju trešdaļas Valmieras un Valmieras pagasta. Latvijā iedzīvotāju skaits sarūk, bet Valmierā ne. Ja kādreiz teritorija ap Matīšu šoseju bija teju vai lauku apvidus, tad tieši tagad tur dzīvesvietu meklē un atrod darbīgi cilvēki, jaunas ģimenes ar bērniem. Jaunā ģimenes daktere pieraksta gan zīdainīšus, gan ir apmierināta, ka praksē reģistrēti seniori. Darba ir daudz, izaicinājumu arī gana. Ko nozīmē būt ģimenes ārstam?

SADARBĪBA PACIENTU LABĀ ir pati svarīgākā. Jaunā daktere savā praksē ir kopā ar pieredzējušo māsu Dzintru Meņķi.

Ģimenes ārsts ir darba devējs

«Prakses pārņemšana oficiāli nozīmē, ka pārņemu pacientu skaitu, bet reālajā dzīvē man ir jādibina uzņēmums. Reāli kļuvu par darba devēju, vadu reģistrētu ārstniecības iestādi, ir sakārtoti dokumenti visās institūcijās, notiek līgumu pārslēgšana par telpu nomu, un tagad tas ir izdarīts, bet tas viss ir prasījis gadu,» ģimenes ārsta prakses pārņemšanas juridiskās līknes pārstāstīja jaunā ārste, uzsverot, ka tas viss notiek paralēli ārsta darbam, pacientu uzklausīšanai, konsultēšanai, ārstniecības plānu izstrādei.

«Labi, ka medmāsiņu es mantoju,» smejas Elza, stāstot, cik daudz pieredzējusī kolēģe Dzintra Meņķe viņai palīdzējusi, jo prakses pārņemšanas juridiskā puse ir viens smags, bet risināms jautājums, taču daudz svarīgāk ir nesteidzīgi, izzinot, pārņemt pacientus, kuri gadu gadiem pieraduši pie sava ārsta, bet tagad jāierauga jaunais, saprotot, ka prieki un bēdas būs jāuztic trīsdesmitgadniecei.

«Kaut kādā ziņā, praksi pārņemot, ir jāpārņem arī darba stils, bet es tomēr nācu ar savu redzējumu, savām izmaiņām, jo man ir savs priekšstats, kā praksei jāstrādā, un liels paldies Dzintras māsiņai un dakterei Lasmanei par to, ka šī pāreja varēja notikt nesteidzīgi, ka rezidentūras laikā man jau bija paralēlās pieņemšanas, ka arī praksi gāju Vidzemes slimnīcā, tuvāk iepazīstot kolēģus un ārstniecības iestādes iespējas. Ģimenes ārsta prakses limits ir 1800 pacienti, un man noteikti nevajag lielāku praksi ne manis pašas, ne manu pacientu dēļ, jo tāpat pieņemšana pie manis ir jāgaida divas nedēļas, un pieņemšanas stundas jau tagad ir garākas, nekā nosaka valsts,» situāciju vērtēja daktere Elza Gruzdiņa, kura pieraksta arī bērnus. Gada laikā pie dakteres reģistrēti divdesmit jaundzimušie.

«Man patīk strādāt gan ar mazajiem, gan senioriem, bet Nacionālajā veselības dienestā domā, ka ārsta resursi nedrīkst būt ierobežoti, tomēr tā tas nav. Par šo jautājumu ar NVD esmu runājusi, jo uzskatu, ka Valmierā iedzīvotāju skaits nemazināsies, bet ģimenes ārstu prakšu skaits nav audzis. Mēs prakses pārņemam, nevis veidojam jaunas,» uzsver Elza, domājot – ja NVD apstiprinātu, ka Valmierā vajag vēl vienu vai divas jaunas prakses vietas, tad ģimenes ārstiem tāpat darba netrūktu.

«Valmieras pacientiem ir laimējies, ka jaunie ārsti nāk un strādā. Es arī izvēlējos darbu Valmierā ļoti pragmatisku apsvērumu dēļ – man ir ģimene, bērni, bet Rīgā viņus audzināt noteikti negribēju,» tā Elza Gruzdiņa.

PROCEDŪRU KABINETS atsevišķā telpā ar vajadzīgajām ērtībām, lai ērti gan darbiniekiem, gan pacientiem.

Zinošs ārsts nav sekretārs

Par ģimenes ārstu pacienti ierasti saka «mans ģimenes ārsts». Arī, ejot pie speciālista, biežs ir jautājums: «Kurš ir jūsu ģimenes ārsts?» Pat bērnudārza un skolas anketās ir jāieraksta bērna ģimenes ārsts, tātad ļoti svarīgs profesionālis, kurš ir visciešākajā saiknē ar pacientu, risinot viņa veselības izaicinājumus.

«Emocionālos resursus ļoti izsmeļošs darbs, bet ir cilvēki, kas tam piekrīt,» pasmaida Elza, stāstot, ka par labu ārsta profesijai izlēmusi tāpēc, ka vēlējusies darīt ko nopietnu un sabiedrībai lietderīgu. Kāpēc ne šaurāka specializācija, bet vispārējās prakses ārste?

«Es varēju darbu ārstniecībā salāgot ar to, kas bija reāli iespējams, kas arī man ir ļoti svarīgi,» sacīja Elza, vēlreiz liekot noprast, ka darbs profesijā un pašas ģimene viņai ir ļoti svarīga.

«Ir labas un sliktākas dienas, bet, ja dari to, kas tev patīk, dari labu, tad lielākajā daļā gadījumu jau to arī pacienti novērtē. Vecie cilvēki atnāk parunāt par to, kā iet mazbērniem, kāpēc neklausa vai nemāk uzvesties... Kāds teiktu, ka tas paņem laiku, bet nē, jo tāda ir ģimenes ārsta darba specifika. Vēl vairāk – nav pareizi atdalīt pacienta medicīniskās vajadzības no psihoemocionālā stāvokļa, jo veciem cilvēkiem ļoti daudz ko izsaka tas, kā viņi jūtas. Ja kreņķē mazbērni, tad var nākt pēc zālēm šo kreņķu dēļ. Ģimenes ārsts ir klāt gan priekos, gan bēdās, un savulaik bija ļoti pareizs lēmums izveidot ģimenes ārstu institūciju, tā ir vajadzīga, bet jautājums ir par darba apjomu, arī atalgojumu, ārsta darba prestižu,» vērtēja daktere Gruzdiņa, liekot noprast, ka viņai nav problēmu sarunai, ja pacients jau iepriekš veicis pašdiagnostiku internetā, iepazinies ar visiem iespējamiem simptomiem un to ārstēšanu, jo tāpat ārsta kabinetā vajadzēs vienoties par ceļu, kas kopā ejams, lai tiktu galā ar sliktu pašsajūtu vai objektīvu diagnozi, bet problēma ir attieksmē pret ģimenes ārstu gan no pacientu, gan speciālistu puses.

«Augstskolas laikā profesors teica: kad kādreiz ienācu palātā, slimnieki bija saklājuši gultas, pat piecēlās kājās un sveicinājās, bet tagad guļ, nepaceļ acis, nepasaka «labdien, dakter». Tas ir spilgts piemērs, kā vispār mainījusies sabiedrība, gan vienam pret otru, gan ārstu. Tāds necieņas moments ir arī tad, ja ģimenes ārsts pilda sekretāra funkcijas speciālistam, tas ir nomācoši, tā nevajadzētu būt. Ja speciālists domā, ka vajag izmeklējumu, vajag nosūtījumu uz analīzēm, tad pašam tas jāuzraksta. Pacienti pie manis nāk pēc pieraksta, katram veltu 20 minūtes, un, ja šis laiks paiet, nevis interesējoties par pacientu, bet sarakstot papīrus? Tā nevajadzētu būt,» ikdienas darba pieredzē dalījās ģimenes ārste.

Ērtas telpas un sava elektroniskā vide

Nosūtījumus uz papīra daktere Gruzdiņa neraksta, arī e-veselībā, lai ikdienā varētu strādāt ātri, viņa nedarbojas. Viņa un citi ģimenes ārsti maksā firmām, kas nodrošina ērtas datorprogrammas, lai e-vidē varētu darboties bez aizķeršanās. Ārsts tērē līdzekļus, lai netērētu nervus, izmantojot e-veselību, kuras ieviešanai tika iztērēti miljoni, bet sistēma prasa jaunus un jaunus uzlabojumus.

Ģimenes ārstes Elzas Gruzdiņas prakse jau otro mēnesi darbojas arī daudz plašākās telpās.

«Aiz cieņas pret sevi, saviem darbiniekiem, saviem pacientiem es uzskatīju, ka jāmainās, jāiet uz kaut ko labāku, un tāpēc mēs šodien esam šeit,» tā Elza. Mēs sarunājamies dakteres kabinetā, bet praksē ir plaša priekštelpa, ārpusē uzgaidāmā telpa, arī procedūru kabinets un atpūtas telpa.

«Jā, es varēju doties ceļojumā, neiztērējot naudu remontam, bet šāda bija mana izvēle. Šādas pārmaiņas praksē nav paveicamas par ģimenes ārstam piešķirto kapitācijas naudu, to nenosedz maksājumi no NVD, bet tas ir mans ieguldījums rītdienā, lai ar prieku varu nākt darbā un nodrošināt pēc iespējas labu pakalpojumu saviem pacientiem,» tā daktere Gruzdiņa, kuras praksē ir arī akūtās pieņemšanas stundas, kas visvairāk domātas zīdainīšu, bērnu apskatei akūtu saslimšanu reizēs. Daktere Gruzdiņa dodas arī patronāžā pie jaundzimušajiem un mājas vizītēs pie pacientiem, kam nav iespēju apmeklēt ārstu pieņemšanas laikā.

Sapnis? Daktere Gruzdiņa notur esošo un vēlas papildināt darbinieku komandu. Daktere meklē vēl vienu medmāsu, ar kuru saskanētu skatījums uz notiekošo, pārmaiņām, iespējām, lai būtu komanda, ar kuras rokām, prātu un sirdi praksi attīstīt. Galu galā tas viss notiek pacientu labā.

PĀRŅEMT ĢIMENES ĀRSTA PRAKSI nav atnākt uz darbu otra vietā, pārņemot pacientu sarakstu. Nekas nenotiek tik vienkārši, bet Valmierai laimējies, ka jaunie ārsti tai nepagriež muguru. Ģimenes ārste Elza Gruzdiņa ir viena no viņiem un pašlaik rūpējas par vairāk nekā 1700 pacientu veselību. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001