Daudzdienas. II
Šo pastāstu veltīju savam tēvam un visiem tiem, kam kāda promile Gaujas dulluma asinīs
Lai varētu sapalu apvārtīt olīnās (T izteiciens. Viņš vispār izceļas ar krāsainu valodu, kas gan nav saskaņā ar literārās valodas vārdnīcu. Tomēr, lai nu valodnieki man piedod, T teikto bieži citēšu bez labojumiem, lai nezustu tas smeķis), tās līdz Gaujai kaut kā jānogādā. Un tas nav vieglais darbiņš! Šad tad izmisīgi iebrēcos, lai vīri sargā olas, jo tām briesmas draud visa ceļa garumā — gan no traumām, kas ierobežotās telpas dēļ ir ļoti iespējamas, gan no saules, gan beigu beigās — no apēšanas brokastīs. Pa ceļam krājumus papildināt nav lielu cerību. Visdrošākā vieta atrodas T laivā zem platā aizmugures sēdekļa. Tur ir ēna, visvēsāk, un vismazāk riska iekāpt.
Pagaidām gan līdz sapaliem vēl tālu, šajā vietā neviens tāds līdz šim nav noķerts. D atauļo, krastu dimdinādams: Man ir zivs!!! Nu patiešām, arī asarītis zirga zoba lielumā (T) ir zivs. Notīru, apsālu, ielieku bļodiņā zem vāka — cepšu brokastīs. T miedz ar aci: Nu bez dzeršanas neiztikt! Jā, tā ir viena no daudzdienu tradīcijām — noķerto lomu apslacīt ar glāzīti šņabja, citādi neķersies.
Sēdam pie uguns, gaisā kūp zilgani dūmi, viegls vakara vējiņš pagaidām mūs sargā no odiem. Šajā Gaujas līkumā ir liels tīrums, kur parasti kaut kas sēts vai stādīts. Mums šogad paveicies — tie ir agrie kartupeļi, kam apakšā jau sataustāmi bumbuļi. Man māte iemācījusi, kā var dabūt kartupeļus, lakstu ārā neraujot — ja no sāna uzmanīgi pakašņājas, tad liela skāde nodarīta netiek, pārējie turpina augt (to saucot par kurmošanu).
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv