Dievnams ar staltu stāju

Par Trikātas baznīcu, kā tā laiku skaita šodien, šajā lappusē runās cilvēki, kas pētījuši un zina. Novadpētniece un gide Inga Boškina par baznīcu labprāt stāsta savējiem un svešajiem, kas seno Beverīnu apciemo, jo viņa daudz lasījusi, arhīvus pētījusi, vietējos uzklausījusi, bet Santa Paegle visbiežāk pati baznīcai garām pabrauc ar velosipēdu, toties pie sevis aicina savējos un svešos, kas vēlas Trikātas baznīcas jumtam pāri skatīties. Santa ir Latvijā vienīgā «Miniciema» veidotāja un attīstītāja, bet pirmā miniatūra, kas tur tapusi, bijusi Trikātas baznīca. Kāpēc? Jo tā mīļa un tuva.

Liela un skaista cauri laikiem

Trikātas luterāņu draudzes Sv. Jāņa baznīca rakstos pieminēta jau 1284. gadā, taču gadsimtu gaitā tā vairākkārt izpostīta un pēc tam atkal atjaunota. Pēdējie plašākie rekonstrukcijas darbi baznīcā notikuši 1924. un 1938. gadā arhitektu Aleksandra Birznieka un Paula Kampes vadībā.

«Esmu uzzinājusi senus nostāstus, un tie ir no laika, kad šīs baltās ēkas vēl nebija, bet bija kalns. Ziniet, īpaši ārvalstnieki, kad atbrauc, arī Valmieras novada draugi no Gīterslo, man reiz jautāja: «Ir baznīca, bet kur cilvēki?» Pie viņiem Vācijā un būtībā jau arī pie mums pilsētās un daudzviet laukos pierasts, ka baznīca celta pašā miesta vai apdzīvotās vietas centrā, bet Trikātā ir citādi – laukā, kalna galā,» stāsta Inga Boškina.

Jāpiekrīt novadpētniecei, ka pašā kalna galā, un skaidrā laikā baznīcas torni var stipri tālu redzēt.

«Lūk, kalna galā esot bijusi senču svētvieta. Viņi turp nākuši, bet, kad gribēja visus pievērst kristietībai, tad svētvieta esot izpostīta, uzcelta baznīca, lai vietējie no Lubu muižas, kur saimnieki, muižas ļaudis, nāk uz baznīcu. Tādu stāstu no pavisam sena laika esmu uzzinājusi, bet pēc tam arī pirmā baznīca nopostīta un postīta vairākkārt, bet par šo zināms, ka uzcelta 1696. gadā uz iepriekšējās baznīcas pamatiem,» tā Inga, bet, vaicāta, ko pati sajūtās, vērtībās izbauda, kad kārtējo reizi ver dievnama durvis, viņa saka, ka tās ir kultūrvērtības, kas saglabātas gadu desmitu un simtu laikā.

Skan Augusta Martina ērģeles

Trikātas baznīcā atrodas ērģeļmeistara Augusta Martina 1867. gadā būvētās ērģeles. Vairāki Rietumu ērģeļu eksperti A. Martinu atzinuši par labāko 19. gs. Latvijā strādājošo meistaru. Trikātas baznīcas ērģeles bijis 62. viņa uzbūvētais instruments, kuru klausīties braukuši un paši spēlējuši Latvijā zināmi ērģelnieki: Nikolajs Vanadziņš, Alfrēds Kalniņš, Vita Kalnciema, Atis Stepiņš, Tālivaldis Deksnis. Pirms astoņiem gadiem tika rasta iespēja tās vērienīgi rekonstruēt, un relikvija joprojām ir dzīva. Tā ir īpaša katram ērģelniekam joprojām, tāpēc baznīcā visai regulāri notiek koncerti.

«Trikātas ērģeles ir valsts aizsardzībā un vienas no retajām, kur saglabājies to būvētāja Augusta Martina greznais paraksts – August Martin in Riga. manuālis tām ir tikai viens, ērģeles nav lielas, bet tās skan. Mūziķi saka, ka joprojām skan izcili,» sacīja Inga Boškina, piebilstot, ka baznīca ir kultūrvēsturiska celtne, tās iekštelpās ir brīnišķīgs altāris, altārglezna, mākslas darbi, kas saglabājušies no 18. gadsimta, ir arī kapenes.

Baznīcu nekad nevajadzētu pārvērt par tūrisma objektu, jo tas ir kristietības simbols, un Trikātas Sv. Jāņa baznīcā ir draudze, cilvēki tiekas dievkalpojumos, draudzes namā notiek iesvētes mācības. Ne tikai nams ir sens un cēls, bet tas ir kā dvēseles pieturpunkts daudziem ticīgajiem.

Un tomēr, īpaši vasarās, tūristu, kas brauc uz Trikātu un Smiltenes pusi, šajā vietā netrūkst. Cilvēki meklē Latvijas lauku īstumu, dabas tuvumu, bet pāri šim skatam slejas dievnams, kas ezera krastā, un viņi turp dodas.

Drīz atzīmēs Dimanta kāzas

Braukšana uz Trikātas baznīcu ir pa aleju, augstāk un augstāk kalnā. Skaista vieta kristībām, iesvētībām, laulībām. Tās šeit notikušas arī padomju gados, jo baznīca draudzes īpašumā bijusi arī okupācijas gados, un tā vienmēr bijusi strādājoša baznīca.

«Mazāk cilvēku, iespējams, baznīcā gāja, bet tās durvis bija vaļā. Baznīcu nepostīja, mācītāju nerepresēja, un tādas runas, ka pie mums dievnamā varētu iegāzt minerālmēslu kravas, to pārvēršot par kolhoza noliktavu, pat nevarēja būt. Tolaik baznīcā kalpoja mācītājs Viktors Ozoliņš, un viņš bija spēcīga personība. Baznīca nekad savu darbību nepārtrauca, notika arī kristības, iesvētības,» tā Inga un stāsta, ka interesentiem, arī tūristiem, vedot apskatīt baznīcu, viņa labprāt jautājot: «Vai zināt, kādas slavenas kāzas baznīcā notika 1966. gadā?» Cilvēki droši sakot, ka precējies kāds partijas galva, varbūt pat kāds tālu braucis un gredzenus mijis, kāds teicis, ka varbūt Maestro Pauls te kāzas svinējis, un minēti citi skatuves mākslinieki. Tā jau ir iespēja Ingai kā bērnu spēlē teikt: silts, silts, karsts!

«Kinostudija filmēja «Purva bridēja» baznīcas iekšskatus. Ārskati bija pie Lielstraupes pils, bet Kristīnes un Edgara kāzas – šeit, un kopā bija aicināti arī vietējie, jo filmā taču redzams, ka baznīca ir ļaužu pilna. Kāda trikātiete man teica, ka tik ļoti todien gribējusi būt baznīcā, bet nav varējusi, jo pašai mājās bijis jaundzimušais,» novadpētniece Inga Boškina dalījās interesantajā. Internetā, arhīvos var uzmeklēt fotogrāfijas no filmas tapšanas, un arī pati filma ir viena klikšķa attālumā, ja gribas doties teju 60 gadus senā pastaigā gar Lielstraupes pili uz Trikātas baznīcu. Režisors Leonīds Leimanis atradis brīnišķīgu vidi, kur izstāstīt bezgalīgo, bet reizē tik skaudro mīlestības stāstu.

Ar pirkstu pieskarties baznīcas gailim

Nedrīkst to darīt, protams, nedrīkst, jo Trikātas baznīca ne tikai gadsimtus dzīvo oriģinālā, bet jau divpadsmito gadu arī miniatūrā. Tik ļoti maza, ka cilvēkam nevis jālido, lai to baznīcas torni no augšas redzētu, bet drīzāk jāpieliecas, lai varētu izpētīt sīkumos.

Attiecībā 1:25 top Santas Paegles veidotie darbi «Miniciemā», kas atvērts Brenguļu pagasta «Paeglīšos». Ar mašīnu desmit minūšu braucienā no Trikātas.

«Pirmais, jā, pirmais darbs. Iemesli tam vairāki. Racionālais – lai sāktu šos objektus veidot, vajag fotogrāfijas, iespēju uzmērīt dabā, un te man bija tā iespēja. Baznīcu arī ir vieglāk veidot nekā pilis un muižas ar visiem to smalkumiem, tāpēc pirmā tapa Trikātas baznīca, kas joprojām aplūkojama «Miniciemā». Tagad apsnigusi, snauž, bet pavasarī, kad «Miniciems» atkal vērs durvis apmeklētājiem, būs apskatāma kopā ar visu pārējo, arī pāris jauniem objektiem, jo pašlaik strādāju pie kaut kā maza no senatnes,» smaidīja Santa Paegle, paužot gandarījumu par savu aizraušanos.

Kāds bija emocionālais apsvērums pavisam mazu, gaumīgu, skaistu izveidot cēlo Trikātas baznīcu? «Ja es pētītu baznīcas grāmatas, tad noteikti atrastu kādu ierakstu no savas dzimtas, no senčiem, jo esmu taču no šejienes. Un vēl baznīca man mīļa, jo tik bieži braucu garām un katrā gadalaikā to noteikti nofotografēju. Skaista baznīca skaistā vietā,» tā Santa Paegle, kuras izveidoto tūrisma objektu mūspusē pērn apmeklējuši daudzi.

«Ja sanāk savīt vēsturi ar šodienu, tad ļoti precīzi ir teikt, ka tiešām bieži cilvēki, grupas, kas atbrauc apskatīt manis veidotās celtnes miniatūrā, tās noteikti vēlas ieraudzīt oriģinālā. Viņi ir gatavi uzreiz steigt uz Trikātas baznīcu vai plānot ekskursiju uz Alūksni, Stāmerienu un citur, lai paskatītos, vai tas logs tiešām tāds, vai skursteņi vienādā skaitā,» stāstīja Santa, bet, paskatoties un palasot atsauksmes no pērnā gada, redzams, ka cilvēki priecājas gan par mazo baznīciņu Santas izveidotajā īpašo celtņu ciemā, gan par cēlo, seno un iedvesmojošo, stalto Trikātas baznīcu, kas liek vērties tālumā, augšup un just pateicību par mierīgām debesīm, par to, ka cilvēki ir gudri, ka viņi sargā un glabā, nevis posta. Ka gaišā lauku baznīca ir telpa ticībai, mieram, vēsturei, mākslai un arhitektūrai.

DIMANTS KALNA GALĀ – arī tā par savu Trikātas baznīcu saka vietējie. Liela un skaista lauku baznīca, ar kuru Valmieras novadā turpinām lepoties. Santas Paegles foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007