Divi mūžīgie optimisti
VIŅI JOPROJĀM IR SKAISTS PĀRIS — Elmārs un viņa Marija. Tādēļ, ka staro. Neesot bijis laika novecot, apnikt arī ne. Jo pāri visam viņiem vienmēr bijis sports — no pavisam agras jaunības līdz pat šim laikam. Tiesa, izpausmes veidi tagad citādi, jo laika upē ūdeņi ir gana plūduši.
Elmārs savu mūža aicinājumu atrada vēl pamatskolas laikā. Dauguļos neesot bijis iespējams ar sportu nesaslimt, jo fizkultūras skolotājs bijis Eduards Švēde, pēc tam Tālivaldis Zariņš. Pirmo rūdījumu deva slēpošana, vieglatlētika un volejbols. Mācības, kas padevās labi, vēl nebija galā, kad puikam teicamniekam jau tiesneša kategorija rokā — protams, volejbolā. Tolaik jau nu noteikti viņam nebija ne jausmas, ka tālu Latgalē, Balvu pusē, aug viņam lemtais meitēns, kam vecmāmiņa un mamma pūrā ielikušas gan darba tikumu, gan lielu patikšanu uz aušanu. Bērzpils vidusskolā, tāpat kā Elmāram Dauguļos, sports bija cieņā, un meitēnam pēc tās bija tikai divi plāni: toreizējais Fiziskās kultūras institūts (jo izmēģināti tika visi tolaik pieejamie sporta veidi) Rīgā vai audējas darbs Valmierā (jo te taču startēja slavenā vieglatlēte Ruta Šķēpa!) Visvairāk Marijai patikusi vieglatlētika, vingrošana un slēpošana, arī tūrisms, tolaik viss bija jādara; kā teiktu šodien — viņa bija universālais kareivis kā skolā, tā arī vēlāk mūsu šķiedras sporta ziedu laikos. Institūtā neiestājos, toties par audēju kļuvu, teic Marija. Jāpiebilst, ka 1966. gadā tāds liktenis piemeklēja daudzus vidusskolu absolventus: eksperimenta kārtā beidza gan 10., gan 11. klases, un konkurence augstskolās bija milzīga. Piepildījās plāns B: Marija paspēja vēl izmēģināt spēkus pedagoģijā, sagaidīja savus astoņpadsmit un devās uz Valmieru, kur toreizējā 36. profesionāli tehniskajā vidusskolā tika uzreiz 2. kursā.
ATKAL ZIED. Elmārs un Marija pie pašu audzētā rododendra un rozēm. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv