Divsimt gadi izglītības ceļā
1819. gadā Vidzemē atcēla dzimtbūšanu, un jaunais zemnieku likums paredzēja, ka turpmāk «iekš katra pagasta būs viena pagasta skola un pie tās viens brangs skolmeistaris, kas tiek iecelts no muižas kunga» – tādā vēstures ierakstā ar «Liesmu» dalās J. Endzelīna Kauguru pamatskolas skolotāja Aija Dubova.
Viņa savu darba mūžu dāvājusi skolai, kura lepni slejas pašreizējā vietā kopš 1871. gada. Izglītībai kā procesam, kā iespējai, vēlmei zināt nupat Kauguros nosvinēti 200 gadi.
«Kādreiz Kauguru pagasts sniedzās līdz Gaujas krastiem arī uz Valmieras pusi. Kaugurieši par savām teritorijām sauca gan Pauku priedes un Kauguru vēri, gan Pekas kalnu un Gaides māju pļavas. Gāja un mainījās vācu, zviedru, krievu laiki,» raksta skolotāja Dubova un stāstā nonāk līdz 1825. gada 10. novembrim, kad Gaides Saietu nama telpās tika atvērta mazo kauguriešu pirmā skoliņa. Toreiz to iesvētījis Valmieras draudzes mācītājs Jūlijs Valters. Laika gaitā te strādājuši vairāki skolotāji, kuri kauguriešu bērniem mācījuši rakstīt, lasīt, rēķināt un dziedāt.
35 gadus par skolas pārzini te nostrādājis enerģiskais un erudītais skolotājs Dāvids Zaķis.
SKOLA, kas sen vairs nav lietvārds, bet ir darbības vārds, īpašības vārds, jo sena, skaista, cēla, vienmēr priecīga, rosīga. Skola nav tikai ēka. Skola ir skolotāji, skolēni, viņu vecāki. Skola ir atmiņu krātuve. Lauku skola ir vieta lielam un labam sākumam. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv