Dons Kihots pie Gaujas
Pēc Gaujā notikušajām nelaimēm, kad gan glābēji, gan citi savas jomas zinoši speciālisti jau ir izteikušies, ko un kā vajadzētu darīt, lai līdzīgas nelaimes neatkārtotos, biju domājis paklusēt. Lai gan arī man ir savs sakāmais, ko jau citreiz arī «Liesmā» esmu paudis.
Taču kāda iespējami bīstama aina, ko nesen redzēju pie Vanšu tilta, tomēr klusēt neļauj, pat ja manis teiktais būtu vien kā Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām.
Tajā saulainajā pēcpusdienā jauna un sportiska dāma ne jau īsti peldējās, bet plunčājās vai pašā Gaujas vidū, brienot pret straumi tilta virzienā. (It kā pat ļoti pareizi, jo Gaujas gultnē smiltis veido nedrošas trepes, pa kurām, pret straumi ejot, vari vien no dziļuma seklākā vietā uzkāpt, bet, lejup brienot, nākamais trepes pakāpiens var būt pārāk liels, aiz kura dziļums var būt pat pāri galvai. Tad no pārbīšanās atliek vēl vien nedaudz ūdeni plaušās ieraut, un nelaime var būt klāt.). Tā kā dāma brida, manuprāt, pareizi, es nesatraucos, vien skatījos, lai ar spininga āķaino mānekli viņu netraucētu. Taču tad redzēju, ka peldētāja atskatās, kur upes līkumā (pie iekārtotās atpūtas vietas) uz sēra plunčājas arī divi mazi bērni. Sapratu, ka bridēja ir viņu mamma, un arī zinu, ka turpat, turpat aiz tā stūra upē ir viena no šādām stāvajām trepēm, būtībā pāris metrus dziļš gultnes kritums.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv