Džemperiem laika nepietiek
Pagājušajā nedēļā apaļu dzīves jubileju atzīmēja mūzikas pedagoģe INESE REINFELDE, kurai Valmieras Mūzikas skola ir pirmā un vienīgā pamatdarba vieta.
Vai tu vienmēr esi gribējusi būt klavieru skolotāja un koncertmeistare?
Pēc mammas stāstītā trīs gadu vecumā es esot sēdējusi pie veclaicīgā spoguļa uz kosmētikas skapīša un cītīgi kustinājusi pirkstus, it kā spēlētu klavieres. No tā vecāki sapratuši, ka bērns jāsūta uz Pļaviņu mūzikas skolu. Kaut gan biju jau ielikta klavieru klasē, mani gribēja pārvilināt uz vijolniekiem, bet es neparko negāju.
Dzimusi esmu ļoti ekskluzīvā vietā — Gostiņos, kur satek Aiviekste ar Daugavu un ko Blaumanis savos darbos sauc par Trentelberģi. Ieliņa, kurā atradās manas vecmāmiņas māja, kādreiz tiešām bijusi pilna ar ebreju namiem un veikaliem, taču tie kara laikā tika nodedzināti. Arī vecaimammai uz galvenās ielas bijusi sava bodīte.
Klavierspēli man mācīja ļoti forša Latvijas laika dāma Rita Lēpe, kam ir ārkārtīgi daudz slavenu audzēkņu, kaut vai profesors Normunds Vīksne vai Dace Reinika, tolaik vēl Gailīte, ar kuras tēvu mans tēvs bija lielos draugos — bieži vien virtuvē sarunas pie glāzītes risinājās līdz rīta gaismai, un šīs saiešanas ar neiztrūkstošu dziedāšanu notika galvenokārt mūsu mājās.
SIRSNĪGI UN EMOCIONĀLI. Inese Reinfelde saņem kamerkora Kaķi sveicienus.
Anta Lūsas foto