Dzimis ar Jēzu vienā dienā

Kad lai tiekamies? Roberts skaļi domās pārskrien darāmajiem darbiem un secina, ka rīt ne un parīt arī ne, jo tūlīt taču kapsētā Svecīšu vakars un tam ir jāgatavojas, bet svētdien – nu kurš tad svētdienā strādā! Pirmdien arī nevarēs, bet otrdiena savukārt neder man. Atliek vairs tikai šodiena. «Brauc tūlīt šurp!» skubina Roberts, un, kaut arī neesam pazīstami, nepamanu brīdi, kad dabiski esam jau pārgājuši uz tu. «Es tev parādīšu, cik te ir skaisti!» Roberts jūsmo un jau aizgūtnēm stāsta par kapličas skaistajiem ziediem un to, cik ļoti viņam patīk viņa darbs, un sola tūliņ aizskriet uz veikalu pēc garšīga cienasta, lai pie kafijas tases mums omulīgāka runāšanās.

Uzreiz top skaidrs, ka būs saruna ar cilvēku, kurš savā darbā ir ar visu sirdi un dvēseli, un tāpēc jo interesantāk uzzināt, kā Roberts 15 gados, ko pavadījis šajā darbā, ir saglabājis tādu aizrautību. Vēlāk, runājot par kapsētu, šīs klusuma valstības iemītniekus Roberts ne reizi vien dēvēs mīlināmā vārdā par mironīšiem. Nav nekāds brīnums, jo viņš ir tiem blakus lielāko savas dzīves laiku un rūpējas par pienācīgiem apstākļiem viņu piemiņas saglabāšanai. Cilvēki atbrauc, apciemo savus tuviniekus, apčubina kapu kopiņas un aizbrauc. Roberts paliek.

ROBERTS SLUCKIS: «Man nav pa ceļam ar tiem, kas pīpē, dzer un nestrādā.»