Dzīve ir dzīvošanas vērta
Viņš strādā neaptaustāmā, tātad nereālā profesijā. Visbiežāk šo trīsdesmitgadnieku var sastapt teātrī. Vēl var pamanīt pilsētas ielās un parkos kopā ar Nefertiti. Tagad par viņu dzird runājam, ka Hamlets izgājis pastaigā ar savu faraonu suni. Šim jaunajam vīrietim izdevies saskrubināt tūkstoš gabalos bebru aizsprostus kolēģes lauku īpašumā un varbūt novembrī «Spēlmaņu naktī» viņu nosauks par aizvadītās sezonas Latvijas teātru labāko aktieri. Viss ir iespējams, jo Valmieras drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers ir gatavs izaicinājumiem. Izaicinājumi neļauj cilvēka domu un sajūtu pasaulei apsūbēt.
Sociālajos tīklos pamanīju, ka tajā lodziņā, kur pāris vārdos jāmin būtiskais par sevi, esi ierakstījis — aktieris. Tas tev ir svarīgi, vai vienkārši neesi liekvārdīgs?
Laikam neesmu tā ielecis tajā sociālo tīklu vagonā, lai publicētu visu, ko daru, un pasniegtu to kā milzīgu sasniegumu. Visu ko jau daru, bet: aktieris — tas ir mans. Tā ir mana profesija. To varu arī ar dokumentu pierādīt.
Bija laiks, kad būt par aktieri... Tā bija tāda sapņu profesija. Puikas par kosmonautiem, meitenes par aktrisēm, bet, — izauguši mēs sakām, ka nemūžam, jo apzināmies darba sarežģītību. Kāda īstenībā ir tā aktiera profesija?
Ir labi, ka nav jūsmošanas par aktieriem, jo man liekas, ka tad tāda neveselīga pozēšana var iezagties arī pašā māksliniekā. Bet man šī profesija palīdz. Caur savu darbu skatos uz pasauli. Tā es slēdzu vaļā pasauli. Aktiera darbs man palīdz vērties vaļā un reizē kasīt nost tos uzslāņojumus, kas veidojas. Tas ir neizbēgami cilvēkam. Mēs apaugam ar paradumiem, iesprūstam domāšanā. Tas ir dabiski, tā tas ir, bet šī profesija visu laiku sapurina, liek purināt sevi. Tādas definīcijas aktiera darbam nav. Man liekas, ka viss ir atkarīgs no cilvēka, vai viņā ir vēlme stāstīt, spēlēt, ieskatīties sevī dziļi, vērot apkārt notiekošo. Arī ļoti kritiski vērot. Profesija pati par sevi ir izaicinājumiem bagāta. It kā jau varētu tagad mierīgi dzīvot, bet atkal jāmācās, jāuzzina, jābūt gatavam te vienā, te otrā virzienā velties. Un tas ir tas saldums un garoza reizē.
Un tu esi gatavs tā dzīvot, purināt sevi, lai to saldumu un garozu baudītu.
No maza vecuma es zināju, ka šāda skatīšanās uz dzīvi caur stāstiem, caur tēliem ir mana. Patika iztēloties, iedomāties. Un tas turpinās, jo arī tagad man patīk cilvēkus vērot, izdomāt viņa dzīvesstāstu, tad domāt, ka varbūt kaut kas ir tikai iedoma, bet kaut kas sakrīt... Tas ir kā domās vilkt audeklu kopā. Jā, stāstu stāstīšana ir baigi labā lieta.
Un aktieris no skatuves jau arī stāsta.
Lai kādi aktieri būtu, viņi pašreizējo sabiedrību spoguļo.
Strādāt Valmieras teātrī sāki pirms gadiem vienpadsmit, divpadsmit.
Kad studēju, tad bijām Pētera Krilova kurss, bet mēs nebijām kādam konkrētam teātrim. Man iepatikās Valmieras teātris. Te bija daudz jauno, un vecākā paaudze jaunos emocionāli stutēja. Te palīdzēja ienākt, un aktieru ansamblis joprojām ir ļoti ciešs.
“MĒS ESAM SAVA LAIKA BĒRNI, tad nāks atkal citi. Konkrētā paaudze mūsos redz sevi. Tagad teātris stipri daudz runā par cilvēku, jo svarīgi ir dvēseli kustināt. Kā dzīvot, lai dvēsele nav pārakmeņojusies?” nopietni jautā un atbildes meklē MĀRTIŅŠ MEIERS. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv