Dzīve ir izlaušanās spēle
Ikdienā viņa ir blakus pašiem mazākajiem. Ne tikai blakus, bet palīdzot viņiem augt un labi zinot, ka arī paši mazākie skaisti pieaug – dzied, dejo, kļūst par ģimnāzistiem, jo 20 gadus viņa strādā Vidzemes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā. Mirkli pirms Ziemassvētku brīnuma par pašu svarīgāko dzīvē saruna ar nodaļas virsmāsu INESI BĒRZIŅU.
Sakām, ka dzīvība ir trausla un ar to nedrīkst spēlēties. Dzīvība ir viena, bet vai cilvēks, arī tikko dzimis mazs cilvēks, ir trausls?
Mēs neesam vārgi! Viss ir atkarīgs no katra paša dzīves izjūtas. Kā savu dzīvi ieraugām. Vai tad nav tā, ka viss it kā ir, bet cilvēks čīkst, salūst, bet cits šādā pašā situācijā gūst apņēmību un dodas uz priekšu. Cilvēks īstenībā ir nevis trausls, bet sīksts.
Vēl jau saka – paskat, cik dzīvnieku mazuļi ir varoši! Piedzimst un slejas kājās, pēc brīža sper pirmos soļus, iet barā, bet cilvēkbērns... Gadu, divus meklē visciešāko saikni tikai ar mammu.
Ui, nē. Jāpadomā, cik daudz cilvēkbērnam jāiemācās, kamēr viņš sper pirmos soļus, sāk staigāt un gatavs aizskriet attālāk no mammas... Viņš smaida, smej, lalina, veļas, sēž, rāpo un ēd ar karoti. Ļoti intensīvs ir bērniņam tas dzīves sākums.
VĒRTĪGĀKAIS ir jātur sev cieši blakus. Man tā ir ģimene, bērni un liela pateicība, ka varu palīdzēt, atbalstīt, sarunāties, darot sirdsdarbu, – saka Inese Bērziņa. Foto no personīgā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv