Dzīve jāsakārto līdz piecdesmit...

Kāpēc toreiz devāties prom no Latvijas?

Bēgām no nabadzības. Uz Norvēģiju braucu, lai nopelnītu naudu. Tur nokļuvām pareizā vietā un pareizā laikā, sevi labi parādījām, un iespējas tiešām atvērās — viss izvērtās pat labāk, nekā bijām iedomājušies. Esam pakāpušies augstāk, tomēr, lai sasniegtu to, ko esam sasnieguši, bija vajadzīga liela uzdrīkstēšanās.

Ar ko Norvēģijā nodarbojaties?

Darbības joma ir celtniecība, taču specifiska — tie ir montāžas darbi banku un dažādu ofisu ēkās. Sākotnēji mēs ar dvīņu brāli strādājām kādā firmā, bet pasūtītājfirmas izteica vēlēšanos, lai mēs dibinām paši savu firmu. Domājām, kā būs, kad sāksim darboties patstāvīgi, jo celtniecības jomā speciālas izglītības nebija, bet uzdrošinājāmies un nodibinājām. Sākumā savu firmu reģistrējām Latvijā, tad pārcēlām uz Norvēģiju.

Būvējam speciālas grīdas un sienas no stikla. Kad atstājām sadarbības firmu, tā nosolījās, ka mums uz pasūtījumiem būs pirmā roka, un savu solījumu pilda vēl šobaltdien. Nodarbinām vairāk nekā 20 cilvēkus, pamatā latviešus, vēl arī vienu lietuvieti un rumāni. Pašlaik jau sadarbojamies ar trim nopietnām firmām. Savu uzņēmumu vadām abi ar brāli. Viņam tāpat visa trīs bērnu ģimene ir Norvēģijā, kur arī pamatā tiek investēta nopelnītā nauda, jo brālis tā kā gatavojas palikšanai, nesen arī dzīvokli iegādājies.

Un kā ar paša ģimenīti, vai domas par atgriešanos Latvijā nav?

Neteikšu, ka Norvēģijā esmu nopietni iesakņojies — joprojām vairāk skatos uz Latvijas pusi. Domāju tikai latviski. Cienu norvēģus, to, ko viņi dara, bet ne īpaši iesaistoties, un tas mani pilnībā apmierina. Valodu zinu par 50%, sarunāties varu, protams, izmantojot arī angļu valodu. Tā ka sadzīvojam labi. Uzskatu, ka es Norvēģijai esmu iedevis visu, ko spēju. Un, kamēr viņi apmierināti, arī mums viss pa kabatai.

Šo īpašumu pie pašas Valmieras robežas ar mērķi to iekopt un te uzbūvēt ģimenes māju nopirku 2013. gada beigās. Līdz tam Valmieras puse man bija sveša, bet, atzīšos, esot Norvēģijā, par Valmieru uzzināju daudz vairāk, nekā dzīvojot Raunā. Domājot par īpašuma iegādi, sākumā skatījos Pīlātu virzienā, tad painteresējos par iespējām Kocēnu pusē — biju daudz laba dzirdējis par šī novada pašvaldību, ka tā bagāta ar uzņēmējiem, ka tajā strādā pretimnākoši cilvēki. Tas arī pilnībā pierādījās. Ar pašvaldību man joprojām ir ļoti labi kontakti. Ik reizi, kad atbraucu uz Latviju, man tur durvis atvērtas, vienmēr varam aprunāties.

Šo sakopto īpašumu, kas pilsētas pievārtē redzams arī no Valmieras – Rīgas šosejas, ievērojuši daudzi. Tiesa, ne viss paveiktais redzams — lielākais skaistums paslēpies nogāzē aiz pagaidu mājiņas. Šajos četros gados paveikts neiedomājami daudz!

Arī iegādājoties īpašumu, laimējās trāpīt pareizajā laikā un pareizajā vietā — tieši pirms zemes cenas celšanās. Cik zinu, bija arī citi interesenti, kam pēc divām nedēļām īpašums jau būtu jāiegādājas par krietni augstāku cenu. Un pašlaik tā vērtība ir ļoti cēlusies. Tā ka laikam esmu bagāts...

Pavisam te iegādājos piecus hektārus zemes, kas tagad, pēc četriem gadiem, tiešām piedzīvojuši lielas un skaistas pārvērtības. Lielu atbalstu šajā ziņā mums sniedz sievastēvs. Viss sākās ar zāģēšanu, džungļu tīrīšanu. Kad pirku īpašumu, lejā bija servitūta ceļš, pa kuru vispār nevarēja iziet, jo viss bija aizaudzis.

Vieta ar savu izteikto reljefu ir netipiska Valmierai, tā vairāk līdzinās Raunai un ir ļoti pateicīga ainavas veidošanai. Sekojot līdzi jaunākajām teritoriju un māju dizaina tendencēm, bet saglabājot vietas unikalitāti, cenšos šo reljefa priekšrocību izmantot. Lejā tika mākslīgi izveidots dīķītis, tā krastā saglabātas tur augošās eglītes, tālāk paveras skats uz bērzu birzīti. Dizainers esmu es pats, tas viss ir manējais, atbilstošs manai dvēselei.

Pagaidu mājiņa turpmāk tiks veidota kā apmešanās vieta ciemos atbraukušajiem draugiem, paziņām. Tagad, atbraucot uz Latviju, tajā dzīvojam mēs paši. Daudzi ieteikuši te veidot arī viesu māju, tomēr pašlaik pret šādu priekšlikumu izturos ieturēti, jo vēlos saglabāt privātumu, iespēju norobežoties. Vienlaikus apzinos, ka īpašumā nepārtraukti veikt ieguldījumus, iespējams, nevarēsim. Bet, kamēr to varu atļauties, kamēr tas neietekmē ģimenes dzīves līmeni, viss ir kārtībā.

Atgriežoties pie jautājuma, vai nedomājam par atgriešanos Latvijā, teikšu — ja ir doma te celt māju (pamati tai jau ielikti), tātad ir arī doma te atgriezties. Pieļauju, ka Norvēģijā izvēlēsies palikt mūsu vecākais dēls, kas šajā ziemeļzemē ir integrējies, pašlaik viņam 16 gadi.

Esat pirmais, kas mūspusē ienācis ar savu elektronisko reklāmu šosejas malā.

Tas prasīja diezgan lielas investīcijas. Drosmīgi būtu cerēt ieguldīto atgūt pēc kādiem pieciem gadiem. Doma bija citāda, bet ir pagājis gads, un tikai tagad cilvēki šo iespēju sāk pamazām iepazīt. Piemēram, igauņiem šāda reklāma jau ir topā, to izmanto ļoti daudzi. Valmieras pusē, kur darbojas daudz uzņēmēju, atdeve šajā ziņā līdz šim diemžēl bijusi maza.

Pašlaik ekrānā rotē astoņas reklāmas, no kurām četrām vieta nopirkta uz gadu. Man arī ir savs uzstādījums — vairāk par divpadsmit reklāmām arī nebūs. Katra reklāma eksponējas desmit sekundes, kas arī, manuprāt, ir optimālais laiks, lai, stendam garāmbraucot, to pagūtu izlasīt. Reklāmas ekrāns tiek vadīts no datora Norvēģijā, tostarp, lai reklāmu spilgtums netraucētu autovadītājiem, tumšajā diennakts laikā tas pieregulēts vakara režīmam.

Skandināviem piemītot askētiskais dzīves stils. Vai arī jūsu ģimenes māja tiks veidota līdzīgi?

Noteikti. Man šis skandināvu stils ar savu vienkāršību un reizē eleganci patīk.

Guntim vēl nav četrdesmit, un savos gados viņam izdevies paveikt daudz.

PAŠA VEIDOTA AINAVA. Gunta Šlika īpašums Valmieras pievārtē — vēl viena sakārtota vieta mūspusē. Jāņa Līgata foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem