Dzīve paliek mantu kaudzē

Vidējie mērījumi vienmēr ir strīdīgi, ne velti radusies pat anekdote par to, ka nav vērts noteikt vidējo temperatūru slimnīcā, taču, ja pārvērtējam savus iepirkšanās paradumus, tad droši vien ir vērts sev pajautāt: pērku vairāk par tiem astoņiem apģērba gabaliem gadā vai mazāk? Pērku tikai jaunu vai iepērkos second hand? Kur lieku to apģērbu, kas kļuvis par šauru, platu, kas no drēbju skapja vairs neuzrunā?

 Sezonālā izmešana

Ja katru gadu mēs rūpīgi pārskatītu drēbju skapjus un izmestu vai otram atdotu kvalitatīvas lietas, tad visdrīzāk šis raksts netaptu. Ziedojumu vietās nonāktu labas mantas, kas lieti noderētu otram, taču pieredze ir cita.

Šī gada desmit mēnešos Valmieras labdarības noliktavā jeb apģērbu maiņas istabā, kuru apsaimnieko Latvijas Sarkanā Krusta organizācija un kurā ikdienā rosās brīvprātīgie, šā gada desmit mēnešos ir saziedotas teju 15 tonnas lietota apģērba. Tas nozīmē, ka katru mēnesi valmierieši un apkārtnes ļaudis sastiepj vismaz pusotru tonnu mantu. Tik tālu viss būtu kārtībā. Taču atnestās lietas brīvprātīgie šķiro, dala pa apģērbu grupām, pirms likt uz galdiem, lai ziedojuma saņēmēji varētu ērtāk izvēlēties, un liela daļa tur nenonāk, jo jāizmet prāvajā atkritumu tvertnē.

«Reizēm ir tāda sajūta, ka te kāds maksās, tāpēc tiek nests un nests nešķirojot,» sašutumu pauda brīvprātīgā Maija Ozola, rādot, ka istaba, kurā notiek sanestā šķirošana, ir pārpilna ar labām drēbēm, bet blakus krājas melnie maisi, kuros sagulst tas viss, ko katram «ziedotājam» vajadzēja izmest savā atkritumu tvertnē vai aizvest uz kādu no atkritumu laukumiem.

«Mēs katru apģērba gabalu pārskatām, salokām pa jaunam. Es pārbaudu, vai strādā slēdži. Ir jāsaprot, ka viss ir mainījies, ka neviens beigtu, lāpāmu, mazgājamu neņems. Ja nu vēl lauku darbiem, celtniecībai kaut ko pavalkātu paņem, bet cilvēki, kas nāk un izvēlas, grib tikai labas lietas,» tā Maija, uzsverot, ka tā pēdējo gadu laikā mainījusies attieksme. Kādreiz uz labdarības noliktavu, kas toreiz vēl darbojās Valmieras novada fonda paspārnē, tik tiešām nāca trūkumcietēji, bet pašlaik palīdzības istabā ieslīd pa cilvēkam no naktspatversmes, kādam apģērbu un drēbes meklē no krīzes centriem, bet citādi nāk cilvēki, kuru apziņā dominē atšķirīga pārliecība. Nāk strādājošie, jaunas ģimenes, un, zinot, ka par ziedojumiem var vajadzīgo dabūt, te arī visu izvēlas. Var nokomplektēt ziemas kārtu bērniem un paši apģērbties, nevairojot patēriņu, lieki netērējot līdzekļus. Ja tā gribas, tad darīt tā var, un šis ir labais piemērs.

Latvijas Sarkanā Krusta Vidzemes komitejas cilvēki zina stāstīt, ka tad, ja ģimene ziedo divus vai piecus eiro atkarībā no rocības un prom no palīdzības istabas dodas ar kārtīgu plēves maisu, pilnu ar apģērbu, nevienam žēl nebūs. Kaitina pretēji domājošie: centu ziedojumam viņiem nav, drēbes paņem, lai savalkātu un aizmestu, vai vēl sliktāk, nestu tādas pašas netīras atpakaļ, jo ne atkritumu izvešanai savās mājās tērēs, ne veļas pulvera paku pirks.

«Ir te gājis dažādi. Cilvēki mums saka: man teica, lai pie jums nes, un es nesu! Salūzušu autokrēslu, bērnu ratus, kas nez kur stāvējuši, smird pa gabalu, netīras zīdaiņu drēbes. Ir bijis pat tā, ka saproti – nu, nekas nav mazgāts! Kā apakšbikses no kājām novilktas, tā maisā iemestas un pie mums atnestas,» par līdzcilvēku attieksmi šausminājās brīvprātīgās. Un šī ir cūcība, nevis ziedošana.

Vai alternatīva humpalu bodei?

Par to, ka cilvēki atbrīvojas no apģērba tikai tad, kad tas jau ir briesmīgā stāvoklī – ar pelējuma smaku un jau gadus divdesmit izgājis no modes, bieži sūdzas labdarības organizācijas. Daži domā, ka lupata, ar ko pat grīdu kauns mazgāt, ir lielisks ziedojums trūkumcietējiem, šādi apgalvojumi izskan arī citos pētījumos, ko veikuši mediji.

«Liesma», interesējoties par tēmu, samanīja vēl kādu tendenci un attieksmi, kas piemeklējusi nevis devējus, bet arī ziedojuma saņēmējus. Ja par brīvu dabūjamai jakai poga iztrūkusi, tā jau neder, ja blūze nav no pasaulslavena zīmola, tā arī ir slikta.

Šādu pieredzi stāstīja LSK brīvprātīgie no Pierīgas, kad apciemoja Valmieras kolēģus. Pierīgā kalniem mantu sanests, citi kalni jāutilizē, bet labas lietas stāv un gaida jaunos īpašniekus.

«Palīdzības punktus tagad biežāk apmeklē nevis krīzē vai trūkumā nonākušie, bet piepilsētas cacas. Kuras skatās, vai bērnam tiks labākā skolas soma, vai bikšu gali nav par īsiem vai gariem. Varētu taču nogriezt, iešūt, bet kāpēc ņemties?» pauda LSK Rīgas apriņķa komitejas priekšsēdētāja Irēna Ikstena, cenšoties saprast – vai tad atbalsta vietas, palīdzības punkti ir lietoto apģērbu bodes? Līdzcilvēku attieksmei un izpratnei vajadzētu būt citai, taču, ja traucē atiris vakarkleitas fliteris, tad sanāk, ka ziedošanas un brīvprātības, atbalsta un palīdzības ideja tik tiešām tiek nonivelēta.

Second hand veikali, kuros daudzi, arī turīgi ļaudis meklē stila pērles, taisa biznesu. Jā, tur labas lietas var nopirkt par sešiem un deviņiem eiro, un gadās, ka starp humpalām iemaldījies kaut kas pavisam svaigs, taču ir arī pretmeti: zīdaiņu drēbītēm zemākā cena, ko populārā un plašā lietoto apģērbu veikalu tīklā var uzmeklēt, ir 85 centi: par mazu krekliņu, par bodiju.

Tā drusku dīvaini jau sanāk. Dod par brīvu vai pakaļ met, bet vēl cilvēkiem slikti! Mazs pleķītis, rāvējslēdzējs klemmē, poga notrūkusi...

Internetā varēja lasīt pētījumu, cik ienesīgs savukārt ir lietoto apģērbu bizness. Cilvēks izvēlas lietoto un it kā pērk lēti, bet tie, kas pārdod, strādā ar milzīgu peļņu, jo Latvija burtiski slīkst eiropiešu lupatās, un pie latviešiem tās nonāk, gan iepērkot par centiem, gan no ziedojumu urnām. Eiropieši ziedo Āfrikai, bet manīgi šķirotāji un tirgotāji apģērbj arī latviešus, jo sociālā spriedze pie mums joprojām augsta.

Četras bikses reizē neuzvilksi

Latvijā ievestais apģērba un tekstila daudzums ir iespaidīgs – gadā vidēji ap 27000 tonnu, no kurām virs 10000 – lietotais apģērbs. AS «Latvijas Zaļais punkts» pētījumā noskaidrots, ka 63% iedzīvotāju jaunu apģērbu iegādājas vairāk nekā trīs reizes gadā, bet tikai puse no visiem tikpat bieži pārskata sava skapja saturu. Kur mēs to visu liekam, un kur viss paliek?

Kopējos, nešķirotos atkritumos, tiek aprakts, sadedzināts? Neviena no šīm praksēm nav videi draudzīga, bet cilvēki strādā, pārstrādājas, pelna un pērk. Pirmdienās velk vienu uzvalku, trešdienās citu, jo divus uzreiz taču neuzvilksi. Kad sievietes žurnālos izrāda sava skapja saturu, tur trijās rindās ir apģērbi un divos plauktos kurpes, bet jāpērk vēl, jo nav ko mugurā vilkt. Mums jāsecina: esam patērētāji un tērējam kā dabas resursus, tā pazemojam cilvēkus tūkstošiem kilometru tālumā, kas visu to saražo, strādā dienu un nakti, galvas nepaceldami. Viņi paši nekad dzīvē neuzvelk nevienu kurpju pāri, kas dārgāks par pāris dolāriem, un iztiek ar eiropiešu atsūtītām humpalām.

Vecajā Eiropā uz ielu stūriem ir prāvie konteineri, kur samest apģērbu jaunattīstības valstīm. Un eiropieši tajos met labas lietas. Ne velti apgriezīgi ļaudis taisa kārtīgu biznesu ar humpalām, sociāli mazāk aizsargāti latvieši humpalas pērk par naudu, bet cerams, ka Āfrikas un šur tur Āzijas kontinentā tās tiešām sasniedz maksāt nespējīgo adresātu. Pakistānā mīt bērni, kas priecājas, ja tiek pie jaunām kedām, kaut tās būtu katra sava lieluma un krāsas, Indijā ir daudzbērnu ģimenes, kuras nekad neatļausies bērniem kaut vienu Bārbiju...

Mēs pērkam jaunu, pērkam humpalas un brāķējam ziedoto vai arī atļaujamies ziedot miskastē metamus mēslus. Vai pārdomu vērts šis stāsts? Un kas krasi mainītos, ja pie mums daudzstāvu namu pagalmos, ielu galos būtu konteineri, kuros šķirot izmetamo apģērbu, apavus un tālāk dodamo? Kāds šķirotu, kāds pie ziedotā mestu puvekļus.

Apziņai par to, ko nozīmē ziedot, no sirds otram dot un kas ir atkritumi un to šķirošana, ir jābūt skaidrai. Vides un līdzcilvēku dēļ. Un pareizais redzējums jāmācās ne tikai skolas bērniem, bet arī kundzēm un kungiem, kam sen jau sirmums deniņos.

14 TONNAS ZIEDOTA APĢĒRBA šajā gadā šķirojušas un kārtojušas brīvprātīgās, kuras strādā apģērbu maiņas telpā Valmierā, Stacijas ielā 26. Maija Ozola ir viena no brīvprātīgajām, kura aicina pārdomāt laba un otram vajadzīga ziedojuma nozīmi. Jāņa Līgata foto

Pārdomām:

* 2018. gadā Latvijā ievestas vairāk nekā 15000 tonnas lietota apģērba par 23,2 miljoniem eiro.

* Kopā ar jauno apģērbu pie mums ik gadu paliek ap 20000 tonnu apģērba.

* Apritei ir arī neredzamā puse: privātpersonu pārdotais, labdarības organizāciju ievestais, ziedotais apģērbs.

* Eksperti norāda, ka pēdējā laikā Latvijā ieved vairāk humpalu nekā krīzes gados. Tā mēs kļūstam arī par Eiropas atkritumu savācējiem.

Avots: Latvija – Eiropas lietoto drēbju kapsēta (Tvnet)

Atkritumu samazināšanas soļi:

* Atsakies no nevajadzīgu lietu iegādes

* Samazini savu patēriņu

* Lietas lieto atkārtoti un pārveido

* Salabo to, kas salūzis

* Atdāvini to, kas vairs nav nepieciešams

* Atgūsti enerģiju un uzlūko atkritumus kā resursus

* Nodod pārstrādei

Avots: Zaļā brīvība

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.