Dzīvesveids vārdā Signāls
Pagājušajā trešdienā apritēja tieši 50 gadi, kopš uz savu pirmo mēģinājumu Anatolija Stepanova vadībā pēc Valmieras gaļas kombināta administrācijas, partijas pirmorganizācijas un arodbiedrības komitejas iniciatīvas kombināta ēdnīcā tika pulcināti pārdesmit vīru, kuri lika pamatus tam, ko šodien pazīstam kā Valmieras Kultūras centra pūtēju orķestri Signāls — visā valstī zināmu un atzītu pašdarbības kolektīvu.
Sakarā ar šo jubileju biju iecerējis parakāties Liesmas iepriekšējo gadu komplektos, ko avīze rakstījusi par šo faktu un orķestra turpmākajām gaitām, bet tad atminējos, ka Signāla prezidentam Ēvaldam Pavlovičam, kas vienīgais saglabājies sastāvā kopš paša pirmā pūtiena, orķestra vēsture rūpīgi apkopota albumos, no kuru bagātīgā informācijas klāsta tad arī centos atsijāt nozīmīgākos notikumus kolektīva radošajā darbībā.
Atklājās, ka sākumā gājis kā pa celmiem — vīriem gados apgūt instrumenta spēli nav bijis vienkārši, tāpēc sastāvs nepārtraukti mainījies, līdz 1969. gadā apvienojušies VGK un kolhoza Kaugurieši orķestri, par diriģentu izvēloties Kauguriešu vadītāju Jānis Spalviņu. Viņam izdevies stabilizēt sastāvu un iestudēt III pūtēju orķestru salidojuma Talsos un 1970. gada Dziesmu svētku repertuāru. Turpmākie bijuši tikai mākslinieciskās augšupejas gadi, taču pirmais jubilejas koncerts notiek vien orķestra desmitgadē 1975. gada 13. decembrī, tā programmā divpadsmit, kā rakstīts afišā, klasiķu un latviešu padomju komponistu skaņdarbi, tostarp orķestra vizītkarte — profesora Gunāra Ordelovska veltījums kolektīvam — maršs Valmierieši nāk.
SIGNĀLS 1975. Pirmajā rindā no kreisās Gunārs Geduševs, Ainārs Ašaks, diriģents Jānis Spalviņš, Andis Tīmanis, Normunds Jansons; otrajā rindā Jānis Helmanis seniors, Ēvalds Pavlovičs; pēdējā rindā kreisajā pusē Roberts Ziediņš.