Dzīvības tīklā katrai sugai ir sava loma

Latvijas Dabas fonds jau ilgstoši iesaistās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Pašlaik sadarbībā ar vairākām organizācijām un zemnieku saimniecībām tiek īstenots projekts «GrassLIFE», lai veidotu sarunu ar lauksaimniekiem, politikas veidotājiem un sabiedrību par dažādu sugu lēnu izzušanu, skaidro «GrassLIFE» projekta vadītāja INGA RAČINSKA.

Kas ir bioloģiskā daudzveidība?

«Bioloģiskā daudzveidība ir visa dzīvā kopums – augi, mikroorganismi, sēnes, dzīvnieki, kas veido vidi mums apkārt. Bioloģiskā daudzveidība ir tas, kas nodrošina mums, cilvēkiem kā sugai, «pilnīgi visu dzīves pamatu»,» skaidro Inga Račinska. Viņa to ilustrē ar piemēru par zemi: «Lai noārdītos bioloģiskās lietas augsnē, sadarbojas mikroorganismi, dzīvnieki, sēnes. Iedomājieties, kas notiktu, ja šī ķēde pēkšņi pārtrūktu un viss, kas būtu miris, vairs nesadalītos. Tie ir «neredzamie» ekosistēmas pakalpojumi, ko tā mums nodrošina. Cilvēks tos uztver kā pašu par sevi saprotamu, tāpat kā svaigu gaisu vai tīru ūdeni. Viss mums apkārt nemanāmi strādā. Dzīvības tīklu veido organismu sadarbības ķēdes, kas ir veidojušās miljonu gadu laikā.»

Grūti būtu modelēt situācijas, kas notiktu, kad vidē tiktu sasniegts kritiskais punkts un ekosistēma pārtrauktu funkcionēt pilnvērtīgi, tāpēc grūti prognozēt, kādu un cik daudz sugu izzušana ir kritiska. «Varbūt, vienu sugu izņemot ārā no šīs sarežģītās sistēmas, nekas nenotiktu, tomēr mēs nezinām, kurā brīdī sistēma pārtrūktu,» tā Inga Račinska.

Situācija Latvijā un Eiropā

«Bioloģiskā daudzveidība samazinās straujāk, nekā jebkad tas ir noticis, jo acīmredzot cilvēks ar savu darbību ir sasniedzis kritisko robežu, ka daba pati vairs nespēj atjaunoties, tāpēc pamazām sugas sāk izzust, piemēram, samērā nesen ir saņemti vairāki ziņojumi no dažādām Eiropas valstīm par kukaiņu izzušanu un par risku apputeksnēšanai,» norāda Inga Račinska. Lielākoties mūsu lauksaimniecības kultūrām ir nepieciešama apputeksnēšanās. Izzūdot kukaiņiem, izzūd putni, kas barojas ar kukaiņiem, – tas gan ir radikālākais scenārijs. Pašlaik daba izzūd pa drusciņai, bet zinātnieki brīdina, ka nākamie 30 – 40 gadi ir kritiskākie, kuru laikā cilvēkiem būtu jāveic būtiskas darbības, lai to novērstu.

Dabas atjaunošana ir daudz dārgāka nekā preventīvās darbības, aizsargājot dabu. Nīderlandē ir samazinājušies purvi, jo tie pastāvīgi tikuši norakti. Tagad tie tiek atjaunoti, ieguldot lielus līdzekļus, jo zudis dabiskais līdzsvars. Latvijā esam posmā, kur bez radikālām metodēm varam saglabāt dabas daudzveidību. Inga Račinska skaidro – tas nebūt nenozīmē, ka lauksaimniekiem būtu jāpārtrauc saimniekošana, bet gan jāmaina metodes, kā to darīt.

Dabisko pļavu izzušana

Pirms 100 gadiem 30% Latvijas valsts teritorijas klāja dabiskās pļavas, šobrīd tie ir tikai 0,7%. «Dabiskās pļavas izzūd divu šķietami pretēju procesu rezultātā: viens – lauksaimniecības rezultātā uzarot pļavas vai tās bagātinot ar barības vielām, kultivējot, bet otrs process ir platību pamešana un pļavu aizaugšana. No vienas puses tā ir intensīvā lauksaimniecība, bet no otras puses nekā nedarīšana, taču pļavas cieš no abiem procesiem. Pļavas šobrīd ir ļoti sliktā stāvoklī. Vienmēr ir vajadzīgs cilvēks, kas saimnieko. Tas, kā mēs saimniekojam dabiskajās pļavās, noteiks, vai tā tur būs vai nebūs,» tā Inga Račinska.

Dabisko pļavu saglabāšanai būtiski saglabāt to dabisko augsni, tāpēc problēma ir šī intensīvā lauksaimniecība – bagātinot augsni, vienkāršojas augu sugas. Izdzīvo vien trekno augšņu sugas. Tāpat ietekmi uz pļavu augsni atstājusi zāles smalcināšana. «Ilgu laiku bija atļauts pļaut zāli, smalcināt un atstāt to uz pļavas, nenovedot nost. Protams, cilvēki iebilst, ka ir ļoti grūti novest zāli nost, mēs piekrītam. Esam to darījuši Latvijas Dabas fondā un turpinām darīt. Tas ir ļoti dārgi un darbietilpīgi, bet tas ir jādara, citādi dabiskās pļavas izzūd,» tā Inga Račinska. Tāpēc svarīgi veidot dialogu ar politikas veidotājiem un uzsvērt, cik būtiski ir maksāt atbilstošus Lauku atbalsta maksājumus. «Mēs, Latvijas Dabas fonds, prasām, lai par bioloģiski vērtīgiem zālājiem būtu lielāki maksājumi,» norāda Inga Račinska.

Invazīvās jeb ekspansīvās sugas

Ekspansīvās sugas strauji izplešas, pārņem plašu teritoriju un izjauc dabisko līdzsvaru. Spilgts piemērs ir latvānis, kas ievests kā lopbarības augs. «Šobrīd tas ir ieņēmis pavisam citu lomu un pārņem tās platības, kas netiek apsaimniekotas. Pļavā, kas tiek apsaimniekota vai noganīta, latvānis nevar ieviesties, bet tādas zemes, kas tiek pamestas uz gadu vai vairāk, latvāņi pārņem. No tā ir diezgan grūti tikt vaļā, bet mēs Latvijas Dabas fondā redzam, kas tas ir iespējams – ar saviem mobilajiem ganāmpulkiem šur tur esam to pamēģinājuši. Kaut vai dažus gadus ganot, esam novērojuši, ka latvānis pamazām izzūd. Lopi to noēd, kamēr tas ir jauns, vai nomīda,» tā Inga Račinska. Līdzīgi ir ar lupīnām, kas visiem patīk. Tās ir tauriņziežu augs un ar savām saknēm piesaista slāpekli, līdz ar to bagātina augsni un maina augsnes ekosistēmu, tādējādi iznīcinot dabiskās pļavas puķes.

Ko mums nesīs nākotne?

Dzīvības tīklā katram ir sava loma, katrs veic savu funkciju. Dabas daudzveidība ietekmē arī mūsu nākotnes perspektīvas, mainoties videi, mainās slimības, iespējams, nākotnē mums būs jāstājas pretī jauniem izaicinājumiem, to arī ieskicē šī brīža situācija, tāpēc, izzūdot augiem, mazinās arī medicīnas preparātu iespējas. «Mēs, cilvēki, esam suga, kas ir attīstījusies uz tās dabas daudzveidības pamata, kāda šobrīd ir, bet kura pamazām iznīkst. Cilvēks bez dabas nevar – bez gaisa, bez ūdens, viņš ir vārīgs organisms, kas funkcionē šaurā temperatūras lokā,» tā Inga Račinska.

Kā saglabāt līdzsvaru?

«Galvenais ir to darīt prātīgi un ar cieņu. Aramzemes ir nepieciešamas, jo no kaut kurienes ir jānāk mūsu graudu kultūrām, bet – atstāj maliņu gar grāvi, gar upīti, neuzar visu, atstāj stūrīti dabai arī savā aramzemē!» tā Inga Račinska. Viņa norāda, ka galvenais ir saimniekot ar cieņu pret dabu, kas neko neprasa no mums, bet gan tik daudz dod. Arī cilvēki, kam nav īpašumu, interesējas, ko viņi var darīt, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību. Ikviens savu atbalstu var sniegt, izdarot dabai draudzīgas izvēles, izvēloties iegādāties produktus pie bioloģiskajiem lauksaimniekiem, tā gan paši patērējot kvalitatīvu pārtiku, gan arī veicinot šāda tipa saimniecību darbību.

Iesēj savu pļavas kvadrātmetru

Šajā gadā tika īstenota akcija «Iesēj savu pļavas kvadrātmetru», lai veicinātu sabiedrību padomāt, cik kompleksa ir pļava. Akcijas laikā interesentiem bija iespēja pieteikties pļavas puķu sēklu maisījumam, ko vēlāk dēstīt zemītē. Kopumā tika nosūtītas 700 sēklu paciņas. Līdz brīdim, kad šos zemes pleķīšus varēs saukt par pļavu, paies vairāki gadi, jo «pļavu kā ekosistēmu veido ne tikai augu sugas, bet arī zemsedze, mijiedarbība, kas veidojas starp augiem un mikroorganismiem».

Inga Račinska informē, ka akcijai pieteicās arī zemnieki, kuru pļavās ir samazinājusies sugu daudzveidība: «Šogad mēs nevarējām nosūtīt sēklas, jo saprotam, ka pļavām vajag vairāk sēklu nekā vienam kvadrātmetram. Nākamajā gadā mēs aktīvāk vāksim sēklas un sūtīsim pļavu īpašniekiem.» Ikviens var aizdomāties, cik tālu katru gadu ir jādodas, lai atrastu pļavas puķes Jāņu vainagam. Tas notiek nemanāmi, kā izzūd puķu daudzveidība.

Latvijas sēklu ievākšana

Latvijas Dabas fonds sadarbībā ar 15 mazpulkiem visā Latvijā ievāca 25 dažādu puķu sēklas. «Mēs, Latvijas Dabas fonds, mazpulcēniem iemācījām atšķirt svarīgākās puķu sugas, no kurām būtu jāvāc sēklas. Bērni paši izvēlējās, kuras sugas kurš mazpulks vāks. Viņi gāja pa pļavām un vāca ar rokām šīs sēklas, tā ka tās, ko mēs šogad sūtām, ir ļoti vērtīgas. Nākamajā gadā mēs turpināsim sadarboties ar mazpulkiem, ja viņi nebūs saguruši no šī grūtā darba, un mēs arī gribētu mazliet mehanizēt šo procesu. Viens no projekta «GrassLIFE» partneriem ir iegādājies sēklas vākšanas mašīnu. Ar šādu iekārtu gan nevar savākt konkrētas sēklas kā ar rokām, bet, pārbraucot pāri labai, skaistai puķu pļavai, tā savāc to, kas tajā pļavā ir, un tā veidojas pļavas puķu maisījums. Turklāt ir ļoti svarīgi, ka mēs izmantojam vietējās sēklas,» tā Inga Račinska. Katrā valstī augošajiem augiem, kaut tie ir vienas sugas, ir sava ģenētika, tāpēc nevajadzētu, atjaunojot dabiskās pļavas, izmantot svešu zemju sēklas. Tomēr, kā Inga Račinska stāsta, līdz šim Latvijā nav bijis pietiekami daudz sēklu maisījumu, un šo problēmu nolemts risināt ar projekta «GrassLIFE» palīdzību: «Mēs ceram, ka jau tuvākajos gados latviešiem būs pašiem savi sēklu maisījumi.»

INGA RAČINSKA vienā no akcijām «Iesēj savu pļavas kvadrātmetru». Publicitātes foto