Dzīvo tālumā, bet precas mājās

KĀZAS tautieši nereti izlemj gruntīgi svinēt mājās. Ne tikai juridiski reģistrējot laulību, bet arī organizējot ceremoniju ar ziediem, mūziku un viesiem, un lustēm viesu namos. Foto no vietnes unsplash.com

Valmieras pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas vadītājai RITAI VIĻUMSONEI, kuru «Liesma» aicināja uz sarunu, galvā turas gan skaitļi, gan mēneši un datumi, neaizmirstas arī sarunas un sajūtas, kādas pārņem, satiekoties ar pāriem, kas izlēmuši apprecēties. Stāstot par cilvēkiem, kuri visbiežāk satikušies, dzīvojot un strādājot ārzemēs, bieži vien ne pašiem tajos vieglākajos dzīves brīžos, reizi pa reizei Ritas acīs iemirdzas asaras, jo jutusi, ka, tieši atgriežoties mājās kaut uz brīdi, šie pāri ir laimīgi. Un reizēm sarunas laikā Rita ir arī tieša, uzsverot, ka patriotismam būtu jābūt kā stingram vilnas deķim, kas silda un sargā, bet daudziem tas kļuvis par gaisīgu zīda lakatu, kas pland un izslīd vējā.

Satikušies darba vietā

Šie nav stāsti par dienesta romānu, kas veidojies darba vietā. Bet tam pietuvināti gan. Kaut kur Norvēģijas mazpilsētās un Anglijas lielpilsētās – uzņēmumos, fabrikās un fermās – satikušies vidzemnieki ar kurzemniecēm un izlēmuši, ka dzīvos kopā. Pirms vairākiem gadiem viņi devušies prom no Latvijas, arī Valmieras, bet vienus no savas dzīves gaišākajiem svētkiem – kāzas – viņi nereti izlemj gruntīgi svinēt mājās. Ne tikai juridiski reģistrējot laulību, bet arī organizējot ceremoniju ar ziediem, mūziku un viesiem, un lustēm kaut kur laukos, viesu namos.

Rita Viļumsone stāsta, ka no šogad Valmieras dzimtsarakstu nodaļā reģistrētajām laulībām vismaz 15 pāri bijuši no ārzemēm, bet laulāti arī tie, kas dzīvo un droši vien vēl vismaz kādu laiku dzīvos tālumā, bet nemaz nav izdeklarējušies no savas dzimtās pilsētas. Tātad laulājas valmierieši, un nav pat zināms, ka viņu dienas rit Pīterboro, Tulovā, Malmē, Utrehtā vai Bergenā.

«Mīnuss ar mīnusu pievelkas un sāk veidot plusu, tas no matemātikas, vai ne?» tā Rita Viļumsone, runājot līdzībās, un turpina: «Bieži nelaimīgi cilvēki aizbrauca, kaut kas bija noticis personiskajā dzīvē, attiecībās vai saimniecībā, bet tur strādāja  un tieši tur izveidoja stabilas attiecības, zinu daudzus tādus. Tas nozīmē, ka atsperamies un ieraugām dzīves jēgu! Ja dzīvei nav mērķa, tad taču tā netiek dzīvota, tad ir izdzīvošana, eksistēšana. Saprotu, ka pa šiem gadiem tiem tautiešiem dzīve, kas to pavada citās valstīs, iet uz labo pusi, jo kādreiz taču mums nebija te jāreģistrē laulības. Nebrauca pie mums no ārzemēm, lai precētos, bet tagad brauc. Un ko mēs ieraugām: saticies pāris – viņš no Smiltenes, viņa no Skrundas, precas rūjienietis ar aizputnieci. Kāds reģistrē pirmo laulību, citam tā ir jau otrā, bet pārmaiņas, tā sijāšana kaut kādā ziņā nākusi arī par labu. Neprecas jau jaunieši, precas pārsvarā trīsdesmitgadnieki, arī tie, kam jau tuvu četrdesmit, kas ilgi ir kopā un audzina bērnus. Cilvēki vēlas dzīvi sakārtot arī juridiski,» vērtēja Rita.