Eiropas čempione peldēšanā
Francijas pilsētā Nicā nesen notika Eiropas veterānu sacensības dažādos sporta veidos, kurās, kā ziņoja Latvijas radio, mūsu valsts veterānu kontā kopvērtējumā tikušas 100 medaļas un 41 no tām — zelta. Medaļu birumu peldēšanā ieguva vairākas valmierietes. Viena no viņām — SVETLANA KAMPENUSA — Nicā kļuva par Eiropas čempioni 50 metru brīvā stila peldējumā.
Peld kopš deviņu gadu vecuma«Ir neizsakāms prieks par Nicā izcīnīto zelta un divām bronzas medaļām peldējumā uz muguras 50 un 100 metros. Atklāti sakot, nudien necerēju kļūt par Eiropas čempioni peldēšanā. Man gadu gaitā ir sakrājušies daudzi un dažādi apbalvojumi, bet ne jau Eiropas zelts! Braucot uz šīm sacensībām, spriedu: ja iekļūšu labāko desmitniekā, tad arī tas būs notikums,» tā par augsto sasniegumu tagad saka Svetlana.Vaicāju, cik ilgi viņa ir ar peldēšanu uz tu un kur sākusies šī veselīgā dzīvesveida aizraušanās. Svetlana atceras: «Peldēt sāku jau deviņu gadu vecumā Kazahijas pilsētā Timertau. Tur tolaik uzbūvēja lielu peldēšanas baseinu un visi, kam vien nebija slinkums, gāja peldēt. Apgūt šo prasmi aicināja arī bērnus. Tā arī tur nonācu. Pēc vidējās izglītības iegūšanas iestājos fizkultūras institūtā, par ko mana vecmāmiņa gan nebija sajūsmā. Viņa teica: «Pietiek, ka man jau 40 gadu vecumā ir sirma galva, tu nekad nebūsi ne pedagogs, ne arī trenere!» Paklausīju. Izņēmu dokumentus. Bet ko tālāk? Iestājos Toljati politehniskajā tehnikumā. Nomācījos tur trīs gadus un paralēli mācībām nodarbojos airēšanas sportā divniekā. Pēc mācībām sekoja jauno speciālistu sadale pa visu PSRS. Toreiz bija strikta prasība — trīs gadus vajadzēja nostrādāt savā specialitātē.»Liktenīgā izvēleSarunā ar Svetlanu esam tikušas līdz tam, kā viņa nonāca Latvijā. Izrādās, ka tā to izlēmis pats liktenis. Svetlana par šo soli saka: «Nudien nezinu, kādēļ toreiz speciālistu sadalē izvēlējos tieši Latviju un Valmieru. Uz Valmieru bija divas vietas, bet neviens uz tām nepretendēja, jo baidījās, ka tur noteikti būšot jāprot runāt latviski. Mani tas nebiedēja. Paņēmu čemodānu un apņēmības pilna gatavojos tālajam ceļam. Atvadījos no vecmāmiņas un 1982. gadā ierados Valmierā kā jaunā speciāliste Ugunsdzēšanas iekārtas rūpnīcā. Par ceha meistari tur nostrādāju 13 interesantus gadus. Tad sekoja pārmaiņas un darbinieku samazināšana. Tā skāra arī mani. Kādu laiku strādāju degvielas uzpildes stacijā Kocēnu kalnā. Pašlaik esmu ekolaukuma pārzine.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv