«Esam kā viena liela ģimene»

Kā biedrībai šajā līdz šim nepieredzētajā jomā gājis, jautāju biedrības valdes priekšsēdētājam VITĀLIJAM PRIHODJKO.

Vitālijs: — Divi gadi paskrējuši ļoti ātri — gan dienu, gan nakti domājot, kā uzlabot darbu. Protams, arī mums ir gan savi plusi, gan mīnusi, un ir jāanalizē situācija.

Viena no problēmām, ar kuru jāsaskaras, ir atrast godprātīgus darbiniekus. Vēlamies, lai katrs savus pienākumus veiktu kvalitatīvi. Tas attiecas arī uz apkopējām, kurām būtu jāiztīra visi kaktiņi, bet tā nenotiek. Daudzi pieraduši tikai pelnīt naudu, bet mēs vēlamies, lai katrs darbs tiktu veikts no sirds, godprātīgi. Arī paši cenšamies, lai mūsu klienti saņemtu pietiekami labu aprūpi, lai dzīvotu labā gaisotnē.

Jā, šī mums ir jauna joma, tāpēc bija jāmācās, un tagad jau zināma pieredze ir gūta. Cenšamies klientiem sniegt arvien kvalitatīvākus pakalpojumus, un arī viņi kļūst arvien prasīgāki. Bet lielākā daļa mūsu sniegtos pakalpojumus novērtē ļoti augstu. Dažs pat pateicībā skūpsta rokas, cits teic, ka nokļuvis paradīzē.

Kas aizvadītajā darbības laikā paveikts senioru nama attīstības ziņā?

Esam labiekārtojuši nama apkārtni. Apzaļumojuši to, nopirkuši un uzstādījuši soliņus, lai klientiem būtu nodrošināti iespējamie komforta apstākļi, uzbūvējām nojumīti, kur paslēpties no saules stariem. Esam apzinājuši viņu vajadzības, piemēram, vērtējām, kādi mūsu rīkotie pasākumi cilvēkiem patīk, ar ko viņi vēlas vai nevēlas nodarboties. Piemēram, bijām paņēmuši zemi dārziņam, domājām, ka būs interese to kopt, bet šī ideja izgāzās, jo izrādījās, ka klienti labāk izvēlas atpūsties. Gulta un televizors daudziem ir kā magnēts. Tāpēc jādomā, kā viņus stimulēt dzīvot aktīvāk. Ņēmām seniorus līdzi uz mežu, kopīgi lasījām sēnes, ogas pašu galdam. Pēc atgriešanās viņi to visu pārlasīja. Pašu salasītās sēnes un ogas esam sasaldējuši un tagad šīs veselīgās dabas veltes ēdam. Gan sev, gan viņiem galdā liekam vienu un to pašu. Pārējos produktus iepērkam. Būtiski pieminēt, ka mums ir veģetārā virtuve. Sākumā cilvēki par to bija pārsteigti, domāja, ka būs grūti iztikt bez gaļas, bet tuviniekiem atļauts gaļu atvest — klientiem ir virtuvīte, ledusskapis.

Pastāstiet, lūdzu, ar ko klientiem ir iespēja nodarboties?

Pansionāta direktore SARMĪTE IVETA LAUBERTE:

— Tā kā esam kristīgais pansionāts, katru sestdienu notiek dievkalpojumi, uz kuriem mūsu klientus aicinām, lai viņi arī garīgi stiprinātos. Redzam, ka tas tiešām ir vajadzīgs, jo nav viegli būt projām no mājām, kur viņi dzīvojuši ilgus gadus, atnākt svešā vietā un vidē, pie svešiem cilvēkiem. Mācītājs emeritus Viktors Geide no Valmieras mūs papildus apmeklē arī otrdienās un ceturtdienās, apstaigā istabiņas, parunājas ar cilvēkiem.

Reizi mēnesī notiek rokdarbu darbnīca, kuru vada brīvprātīgā Elizabete Freimane no Rīgas. Klienti strādā ar papīru, dziju un citiem materiāliem, veidojam glezniņas, darinām apsveikumu kartītes, ar kurām savukārt apdāvinām cits citu jubilejās, svētkos, sveicam ciemiņus. Vienīgi varētu aicināt — ja kādam mājās ir nelietotas puzles no izmērā lielākām sastāvdaļām, mēs labprāt pieņemtu.

Divas reizes nedēļā pie mums brauc friziere Liene no Limbažiem, arī viņa ir brīvprātīgā. Satikšanās ar Lienīti dod stiprinājumu, jo tā ir sava veida terapija — ne tikai tiek veidota frizūra, bet raisās arī sarunas, iepriecinot ar labu vārdu un smaidu.

Reizi nedēļā piektdienās sanāk grāmatu klubiņš, pašlaik lasām Korija ten Būma grāmatu «Patvērums», kurā apkopoti dažādi stāsti no dzīves. Klientiem grāmata tiek lasīta priekšā, pēc tam viņi dzirdēto pārrunā, dalās pārdomās.

Protams, notiek arī dažādi koncerti. Pēdējā laikā pat divas reizes mēnesī pie mums braukuši viesi gan no Rīgas, gan Valmieras un Cēsīm. Ļoti jauks pasākums izdevās 31. decembrī, kad kopīgi pavadījām veco gadu kopā ar Raušu ģimenīti no Cēsīm, kuri mūs priecēja ar dziesmām, mūziku,  līdzdarbojāmies, muzicējot ar zvaniem. Šis pasākums tāpat noritēja uz brīvprātības principiem.

Vasarā braucam ekskursijās. Pagājušajā gadā apguvām dažādas tuvākās vietas, apmeklējām kristīga rakstura koncertu-izrādi Valmierā «Daniela noslēpumi». Aukstajā laikā izbraucam mazāk, bet aicinām doties pastaigās tepat pa Zilākalna pagastu. Ir klienti, kuri iziet vieni, citiem ir kāds pavadonis, mūsu darbinieks. Tiesa, vēlēšanos iziet ārpus nama pašlaik izsaka nedaudzi.

Priecē brīvprātīgie, kas pie mums brauc no Rīgas. Piemēram, Mārīte te ciemojas katru mēnesi, izstaigā istabiņas, parunājas ar cilvēkiem, aicina pastaigā, palīdz ēdamzālē. Reizēm viņa paņem līdzi vēl kādu brīvprātīgo no draudzes.

Vasarā pie mums pabija jauniešu grupa no Daugavpils, viņi bija senioru namā apmetušies vairākas dienas. Aktīvi kalpoja — veda pastaigā cilvēkus ratiņkrēslos, runājās, palīdzēja ēdamzālē un citos darbos. Informācija, ka mums vajadzīga palīdzība, draudzēs bieži iet no mutes mutē, esam nodevuši informāciju arī LKR. Arī paši aicinām brīvprātīgos, jo darbinieki ir ļoti noslogoti, katram savi pienākumi, ne vienmēr ir laiks ar cilvēkiem parunāties, bet viņi pēc tā ļoti alkst.

Vasarā organizējam sporta spēles. Šogad mēģināsim pie sevis uzaicināt kādu citu pansionātu, lai sportotu kopīgi. Organizējam arī sava veida  «piknikus», jubileju svinēšanu brīvā dabā.

Cik iemītnieku namā pašlaik dzīvo?

2016. gada augustā sākām ar vienu klientu, gada nogalē pie mums dzīvoja jau padsmit cilvēki, pagājušajā gadā skaits ievērojami pieauga, un pašlaik pakalpojumus sniedzam jau 30 klientiem. Jaunākajai iemītniecei ir 98 gadi. Pamatā tie ir pastāvīgie klienti, bet trīs cilvēki te pašlaik apmetušies īslaicīgi — ir arī šāds pakalpojums. Piemēram, ja tuvinieki vēlas aizbraukt atvaļinājumā vai ciemos, viņi savus seniorus var atstāt pie mums. Ir arī tā, ka cilvēki, kuri te padzīvojuši neilgu laiku, sadraudzējas ar citiem iemītniekiem un turpina ar viņiem sazināties, jau atrodoties savās mājās. Bija tāds gadījums, kad viena māmuļa pansionātā iestājās pastāvīgi. Sarunu rezultātā sapratām, ka viņa uz pansionātu atnākusi, jo viņai bijis konflikts ar meitu. Laika gaitā sieviņa saprata, ka tieši viņa bijusi vainīga pie konflikta, un izvēlējās doties mājās. Tātad laiks pie mums bija vajadzīgs, lai pārdomātu, izvērtētu kļūdas. Šo pakalpojumu praktizējam arī, ja cilvēks nav pārliecināts, vai viņam te būs labi. Tā ir iespēja padzīvot nedēļu, mēnesi, un vairums pēc tam tomēr izšķiras te palikt pastāvīgi.

Pavisam varam pieņemt 34 klientus.

Man patīk te strādāt, jo esam mazs pansionāts. Gandrīz katru dienu satiekam cits citu, var apvaicāties, kādas kuram vēlmes un vajadzības. Esam kā viena liela ģimene.

Cenšamies visus vest uz ēdamzāli, parasti nepraktizējam ēdināšanu istabiņās, jo ēdamzālē ir laba iespēja savstarpēji komunicēt, radot lielāku kopības sajūtu. Ēdamzālē ir arī televizors — pēc ēšanas klienti var tūlīt nedoties uz istabiņām un paskatīties kādas pārraides, koncertus, filmas.

Vai ir bijuši arī gadījumi, kad divvietīgajā istabiņā cilvēki nespēj sadzīvot?

Vitālijs: — Ir gadījies. Piemēram, vienai no iemītniecēm istabiņā ir personiskais televizors un viņa skatījās, ko pati gribēja. Radās konflikts, domājām, ka iemītnieces būs jāizšķir. Tomēr aprunājāmies ar kundzēm, teicām, ka ticīgiem cilvēkiem nav labi turēt akmeni uz sirds, ka varbūt tomēr ir iespēja samierināties. Šī saruna nāca par labu, iemītnieces salaba. Sīkumu dēļ taču nav vērts uz otru cilvēku dusmoties, ir jāmaina savs iekšējais stāvoklis, lai te varētu dzīvot kā viena ģimene. Klienti ir ļoti dažādi. Viens sākumā bija ļoti saspringts, ne ar vienu nesarunājās, reizēm pat ēst nenāca, bet, kad sajuta labvēlīgo attieksmi un cieņu pret viņu un citiem iemītniekiem, atkusa. Pagājušajā gadā pie mums uz īslaicīgu aprūpi ieradās kāds rupjš vīrietis, pat negribējām viņu uzņemt. Pēc laika viņš atgriezās, teica, esot arī citus pansionātus redzējis un tomēr gribot pie mums. Tagad ir smaidīgs un kluss kā eņģelītis, cilvēks ir pilnībā mainījies. Patīkami, ka cilvēki šeit kļūst labsirdīgāki, nav tik sasaistīti, dusmīgi.

Vai par politiku klienti nestrīdas?

Par politiskiem jautājumiem nerunājam — ne krievi, ne latvieši. Sazināmies dažādās valodās un jūtamies kā vienota ģimene. Ar politiku lai nodarbojas politiķi.

Kā cilvēki par jums uzzina?

Sarmīte: — Informācija izplatās no mutes mutē. Klienti par pansionātu pastāsta saviem draugiem, ģimenēm, tie to nodod tālāk. Esam pastāvīgi klienti Vidzemes slimnīcā — apmeklējam ārstu konsultācijas, dodamies pie speciālistiem, pa laikam kādam stacionārā jāpaliek, arī tā informācija tiek nodota tālāk, par pansionātu uzzina sociālie darbinieki. Mums ir facebook profils, kurā ievietojam ziņas par savām aktivitātēm, top arī mājaslapa. Sadarbojamies ar Kocēnu, Beverīnas, Burtnieku, Saulkrastu novada, Cēsu, Rīgas pašvaldību.

Cik darbinieku pašlaik strādā pansionātā?

Nodarbinām 15 cilvēkus.

RADOŠAJĀ DARBNĪCĀ ar Kristīni. Foto no pansionāta arhīva

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem