Gadiem gūta pircēju uzticība un tirgus niša
Ziemai nākot, arvien vairāk sākam raudzīties skābētu kāpostu, marinētu ķirbju, biešu un citu dārzāju salātu virzienā. Labi, ja tas viss no pašu dārza jau nonācis pagrabā, bet, ja ne, — «Var taču nopirkt!» saka daudzi pilsētnieki un dodas uz tirgu. Tur katram ir savi iecienīti vietējo produktu pārdevēji. Daudziem tā ir Beverīnas novada Kauguru pagasta «Rūnīšu» saimniece, mājražotāja ĀRIJA POGULE. Viņai Valmieras tirgū šī, izrādās, jau 48. sezona. Kaut kas neticams!
No Rūjienas uz Valmieru
Kad norunātajā laikā ierodamies uz interviju pie Ārijas, māja smaržo pēc cidonijām, ķirbjiem un tikko ceptas ābolkūkas. Mājīgajā viesistabā viss liecina, ka ciemiņi ir gaidīti. Kamēr saimniece salej krūzītēs kafiju, grāmatu plauktā pamanām vairākas acu augstumā saliktas fotogrāfijas. «Tie ir mani mīļie! Mana dzīves lielākā bagātība un laime!» skaidro Ārija.
Tad nu arī par tikšanu pie šādas bagātības iesākam sarunu.
«Esmu rūjieniete. Mūs, trīs māsas Lipes, uzaudzināja vecmammiņa (tā viņu saucām!) Zelma. Agri iemācījāmies ķepuroties, jo augām bez tēva. Viņš 1946. gadā izsūtījumā mira bada nāvē. Mammai bija daudz jāstrādā, lai gādātu ģimenei iztikšanu, tādēļ bērnu audzināšana bija nodota vecmammiņai. Viņa ar to tika galā perfekti. Viņa savās mazmeitās ielika labu pamatu dzīvei. Visu mūžu atceros viņas pravietiskos vārdus: «Bērni, atcerieties, ka ne dievs, ne velns nepalīdzēs, ja paši nedomāsiet un nestrādāsiet.» Viņa mūs dzīvē izvadīja ar ne vienu vien gudrību. Par to māsu trijotne ir pateicīga līdz šai dienai. Māsas — liela dāvana. Joprojām cita citu, kā vien spējam, atbalstām.
ĀRIJA POGULE: «Neciešu melus, izlikšanos, nodevību. Esmu tādu piedzīvojusi. Jāprot to pārdzīvot un piedot. Nevajag dzīvot ar akmeni sirdī. Nevajag atcerēties ļauno, jāpiemin labais. Ja būsi labs, arī citi tev apkārt būs labi. Tajās reizēs, kad tagad aizeju dēlam līdzi uz Valmieras tirgu, kad ar mani tur tik daudzi steidz sasveicināties un aprunāties, esmu nudien laimīga.» Ārijas Romanovskas foto