Globālo konfrontāciju ēna
Šīs nedēļas sākumā televizoru ekrānos varēja vērot ainas, kuras vēl PSRS laika posmu piedzīvojušiem cilvēkiem nešaubīgi lika atcerēties gadus trīsdesmit un vairāk senu pagātni. Divu lielvalstu – ASV un Krievijas – prezidenti Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) sacentās diplomātijā un daiļrunībā, cenšoties pārliecināt citu pasaules valstu vadītājus, ka tieši viņu viedokļi virknē jautājumu ir vienīgie pareizie, savukārt satelītvalstu līderi centīgi piebalsoja, slavējot savējos un peļot svešos.
Protams, gluži kā aukstā kara gados situācija ANO neizskatījās – ar tupelēm pa tribīni neviens nedauzīja, tāpat arī galvenie aktieri teicās esam noskaņoti miermīlīgi un uz savstarpēju sadarbību globāla mēroga problēmu, galvenokārt jau Sīrijas un Ukrainas krīžu, risināšanā. Tāpat pēc abpusējas apmainīšanās ar neglaimojošiem izteikumiem no ANO tribīnes abu lielvaru līderi arī aizvadīja savstarpēju tikšanos, kuras rezultātā nekāda saskaņa gan netika panākta, jo sarunu dalībnieki palika katrs savā zvanu tornī.Ir vērts piebilst, ka pirms ANO Ģenerālās Asamblejas sēdes, kuras pirmajā dienā risinājās visi iepriekš minētie notikumi, abās pusēs tika izvērstas arī vērienīgas propagandas kampaņas, kuru ietvaros pat ļoti augstas amatpersonas stāstīja Hansa Kristiana Andersena cienīgas pasakas par gaismas spēku varonīgo cīņu ar tumsas armiju. Par gaismas spēkiem visi stāstnieki, protams, uzskatīja sevi, bet par tumsas armiju – ģeopolitiskos oponentus, sniedzot savstarpēji izslēdzošus vienu un to pašu notikumu, izteikumu, utt. traktējumus.Rezultātā ANO sesijas galvenais jautājums par to, kurš tad īsti «glābs pasauli», apkarojot radikālos islāmistus Sīrijā un citviet Tuvajos Austrumos, izvērtās tā kā par globāla mēroga teātra izrādi, tā kā par sava veida sporta sacensībām ar nosaukumu «neļauj oponentam spēlēt pirmo vijoli».