Gods kalpot Naukšēniem

- 20.Decembris, 2019
Pilsētās un novados
Portālā

Ilggadējam SIA Naukšēni valdes priekšsēdētājam IMANTAM KAMZOLAM šis rudens bija īpašs – Latvijas 101. dzimšanas dienā Rīgas pilī Valsts prezidents Egils Levits svinīgā ceremonijā Imantam pasniedza Atzinības krustu. Par šo notikumu ar Atzinības krusta virsnieku runājam viņa kabinetā, par ko tā saimnieks it kā atvainojas, ka šis nav vairs tik plašs kā senāk, jo tagad tajā saimnieko Jurģis Krastiņš. Uz to mēs atgādinām, ka visās intervijās Jurģis pateicas Imantam un Mārītei Kamzoliem par atbalstu un palīdzēšanu.

«Kad izvēlējos Jurģi par savu pēcteci, viņš teica, ka man vēl kādu laiku jāpaliek strādāt. Nu, ja vārds ir dots, man tas ir svarīgāks nekā kaut kāds līgums, kuru var lauzt, bet doto vārdu parasti nelauž. Gaidu, kad kādā brīdī viņš teiks – nu, Imant, tagad vari būt brīvs. Līdzīgi kā es, savulaik izdarīja Skujiņš, pastāvot uz to, ka man jāpaliek viņa vietā, lai arī bija visādas vēlēšanas. Es arī kā paklausīgs zēns – ja reiz jāpaliek, tad jāpaliek, lai gan sākums galīgi nebija viegls, labi, ka atbildībā par saimniecību vienmēr mana labā roka bijusi sieva, kuras pārziņā bija un joprojām ir rēķini un finanšu atskaites.»

Imants ar ģimeni Naukšēnos dzīvo kopš 1978. gada jūnija, pirms tam divus gadus strādājis padomju saimniecībā Šķilbēni Balvu rajonā, jo bijis Šķilbēnu stipendiāts. Jau studiju gados bijis precējies, un, kad 1978. gadā sieva beigusi studēt, darbs Šķilbēnos viņai nav atradies, toties pēc apjautāšanās Valmieras Lauksaimniecības pārvaldē, vai kādai saimniecībai nav vajadzīgs ekonomists un inženieris, par to bija uzzinājis Visvaldis Skujiņš, ieradies pie Imanta un, lai arī stipendiātam obligātie pieci gadi nav bijuši atstrādāti, saimniecībai ieteicis piestādīt rēķinu, jo viņam šis speciālists vajadzīgs, taču rēķins nav piestādīts un pēc diviem mēnešiem darba grāmatiņa korekti atsūtīta pa pastu. Tā Naukšēnu piedāvājums izrādījies krietni labāks, jo jaunajai ģimenei, kurā pārcelšanās laikā piedzimis jau otrais puika, uzreiz ticis dzīvoklis jaunbūvētajā mājā un dārzs. Šobrīd Imanta dzimtajos Šķilbēnos rosoties viens lielsaimnieks, bet no bijušās saimniecības nekas neesot pāri palicis, kā apstiprinājums, ka tolaik izdarīta pareizā izvēle.

«Man lielākais gandarījums, ka izdevās saglabāt saimniecību ar visām nozarēm, ka varu redzēt sakoptus laukus, redzēt, ka saimniecībai ir nākotne, jo cilvēkiem ir darbs, šeit nepaliek tukšas mājas un sabrukuši ražošanas objekti,» par Naukšēnos paveikto stāsta Imants Kamzols. «Es uzskatu, ka mēs – tie, kas te visu laiku kopā esam bijuši, kaut ko arī esam izdarījuši, nevis visu prihvatizējuši. Tāpēc, saņemot apbalvojumu, es uzskatu to nevis par personīgo, bet mūsu kolektīva kopējo nopelnu. Pēc dabas būdams kluss cilvēks, es nekad neesmu tiecies pēc ordeņiem, arī padomju laikos neesmu staigājis ar karogiem un lozungiem. Protams, bija patīkami saņemt daudzos rokas spiedienus, apsveikuma zvanus un dzirdēt labus vārdus, kas teikti tiešām no sirds. Viens no pirmajiem apsveicējiem bija Skujiņa kungs, kam man jāpateicas, ka esmu šeit un tiku iecelts šajā amatā.»

Viens no Imanta vaļaspriekiem ir medības, taču medījums viņam nav primārais, viņam lielāks prieks esot par to, ka dēls kļuvis par veiksmīgu mednieku, un par iespēju atpūsties dabā, jo mežs no mazām dienām bijis aizraujošs. Arī tagad patīkot paņemt krūmzāģi vai parasto zāģi un pastrādāt – ne jau naudas pēc, bet tāpēc, ka tā var kolosāli atpūsties. Pat ceļošana (nesen kopā ar kundzi pabūts Indijā) nesagādājot to prieku, ko Imants izjūtot, sakopjot mežā kādu stūrīti un atstājot aiz sevis skaistu ainavu. Savukārt smagajos laikos mežs arī palīdzējis uzturēt ģimeni.

«Es nekad mūžā neesmu prasījis algas pielikumu vai prēmiju, bet atradis iespēju, kā nopelnīt pats, tāpēc ir bijuši arī lopi – divas slaucamas govis, tepat centrā cūciņas audzējām, esam audzējuši gan kartupeļus, gan cukurbietes, jo papildu ienākumi ir jānopelna pašam,» uzskata Imants, kam nekad nav bijis laika izmantot pilnu atvaļinājumu un arī zilo lapu tikpat kā nav bijis. «Esmu vienmēr darījis to, kas katram būtu jādara pēc labākās sirdsapziņas: ko tu proti, to tu dari ar sirdi un dvēseli, nevis tikai naudas pēc.» Arī nesenais desmit dienu ceļojums rosinājis domāt par pieticību: «Indija patika tāpēc, ka ir dabīga, līdzīgi kā pie mums bija pirms gadiem četrdesmit. Dzīvot gan tur negribētos, bet ir vērts redzēt,  kā cilvēki dzīvo un jūtas laimīgi. Mums visi prasa vairāk un vairāk un vienmēr būs par maz, bet viņi pusdienās iztiek ar rīsa saujiņu.»

SVINĪGS BRĪDIS. Valsts prezidents Egils Levits (no kreisās) pasniedz Atzinības krustu Imantam Kamzolam. Valsts prezidenta kancelejas foto


Globālais un lokālais

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

Komentāri
Pievienot komentāru