Gods par kreklu tuvāks
Lai arī līdz 6. klasei dzīvojis Strenčos un kopš studiju gadiem kļuvis par rīdzinieku, Valmieras Valsts ģimnāzijas 2000. gada absolvents VILNIS BEKMANIS ir dzimis valmierietis un ar to nebeidz lepoties. Pirms futbola spēles ar Grobiņas komandu Daliņa stadionā jaudīgi skanēja Viļņa kopā ar domubiedriem iedziedātā Dziesma par Valmieru, savukārt pēc mūsējo 5:1 uzvaras viņš pilsētas himnu draugu pulciņā nekavējās izpildīt dzīvajā, tiesa, ar dažām teksta interpretācijām, pamatdomu stāv pāri visam Valmiera atstājot nemainīgu.
Cik bieži tu esi sastopams Valmierā un kā pavadi šeit laiku?
Ja ne katru, tad katru otro nedēļas nogali, ja vien pašam neiekrīt kādi koncerti Rīgā vai kaut kur citā Latvijas nostūrī, pirmais galamērķis ir Valmieras puse, kur atbraukt brīvdienās — pie sencīšiem vai satikt draugus, kuri vēl nav emigrējuši uz galvaspilsētu, laikam jau lielāko daļu tomēr būs iesūkusi Rīga. Valmierā ar fāterīti nākam uz futbolu, tūliņ sāksies basketbola sezona — būs interesanti.
Kā tevi pašu tā Rīga iesūca?
Vidusskolas pēdējā klasē tiku uzņemts RPIVA budžeta grupā un, tā kā viens no maniem pasniedzējiem bija skolas direktors, jau studiju gados 3. kursā sāku strādāt viņa vadītajā mācību iestādē, līdz ar to man bija ļoti viegli nokārtot visas prakses gan bakalauros, gan maģistros. Dzīve un ikdienas gaitas noliek kādā punktā, un ar laiku pie tā pierod, kaut sākumā domāju — Rīgā gan nē, bet cilvēks ir tāda būtne, kas ātri pielāgojas un to vidi uztver kā pašsaprotamu, tā kļūst ierasta. Ar draugiem smejamies, ka, lai arī Rietumeiropā jaunietis skaitās līdz 35 gadu vecumam, ņemot vērā kapitālisma sabiedrības novecošanos, to cenzu vajadzētu pārskatīt un pagarināt līdz 40, tā ka man vēl pieci gadi mierīgi jaunieša statusā. Laiks Rīgā ir interesants, piesātināts un aizraujošs ar izklaides iespējām un koncertiem klubiņos, kuros pats uzmuzicē. Reizēm šķiet amizanti, ka rīdzinieki brauc studēt uz Valmieru, savukārt valmierieši uz Rīgu. Biežākais iemesls šādai rīcībai — tikt vaļā no senčiem un ātrāk savā dzīvē, bet nezinu, vai tas gluži bija mans gadījums, jo vidusskolas laiks jau bija pietiekami kolorīts.
Kuru priekšmetu tu māci?
Galvenokārt informātiku, bet ņemos arī pa sporta līniju — esmu interešu izglītības skolotājs, vadu futbola pulciņa treniņus, tāpat esmu sporta organizators, kas komplektē attiecīgo vecuma grupu komandas starpskolu mačiem futbolā, volejbolā, basketbolā, florbolā, stafetēm, kā arī visām ziemas olimpiādēm, kuras katru gadu notiek Ērgļos. Beidzot saņēmos un uzsāku trenera studijas sporta izglītības aģentūrā, lai varētu strādāt profesionālāk ar C līmeņa trenera licenci — varbūt pēc gadiem, kad atkal būšu Valmierā, klasesbiedrs Ingus Ķirsis man uzticēs kādu grupiņu savā futbola skolā.
Protams, ir bijušas vairākas iespējas atgriezties Valmierā, bet kā lai mācību gada vidū uzmet audzināmo klasi, kurai priekšā 9. klases izlaidums un ar kuru esam kopā no 5. klases, taču tuvākajā nākotnē iešu uz to, lai atgrieztos.
VILNIS BEKMANIS: «Būšana uz skatuves man ir kā tāda atslēgšanās, aizmiršanās, kā pacelšanās pāri ikdienai, kā arī lieliska enerģijas apmaiņa ar publiku, uzlāde. Pēc forša koncerta papildu enerģijas un pacēluma pietiek labam laiciņam.» Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv