Griba dzīvot labāk, kaut arī pelēkāk
Vieglu grūtsirdību manī izraisīja ekonomikas ekspertu atzinums, ka Latvijā pērn, kaut nedaudz, tomēr ir pieaudzis ēnu ekonomikas īpatsvars. Droši vien līdz šim biju pārāk lētticīgi paļāvies uz progresa gaitas nepielūdzamo automātismu.
Diezgan pamatoti man šķita, ka «savienoto trauku princips» un Briseles prasības nepielūdzami tomēr mūs, dzintarkrastu pagānus, pieradina pie kaut cik eiropeiskas kārtības un tiklības. Pēdējā laikā pat šķita, ka baltkrievu cigarešu tirgotāji vai čeku neizdevēji veikalos jau ir pilnībā «ierakstīti Sarkanajā grāmatā».
Turklāt mums vienmēr ir jāatceras, ka nelegālais bizness un «pelēkas naudas» aprite nenozīmē tikai nabadzīgāku valsts kasi. Tie ātri var kļūt par augsni, kurā no jauna barotos, sazeltu un organizētos noziedzība. Kuram gan šodien gribētos piedzīvot «skūto» ļautiņu atkalparādīšanos?
Ne pārāk nomierina Rīgas Ekonomikas augstskolas pētnieku apgalvojums, ka arī abās baltiešu kaimiņvalstīs neejot labāk. Latvijas tautsaimniecības «pelēkā zona» tiek rēķināta 22 procentu apmērā, bet gan Lietuvā, gan Igaunijā tā izmērīta kā 18,2 procenti. Turklāt ziemeļpuses nāburgiem, kuri vienmēr iztaisās tik svētulīgi pareizi un skandināviski, šāda nelāga pieauguma tendence, izrādās, esot vērojama jau trešo gadu. Pie mums savukārt vēl pavisam nesen bija pierasts, ka ēnu ekonomika pamazām vien iet mazumā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv