Gribētu skriet ar vilkiem

Par Podu Līgu viņu sauc draugi un paziņas. Sabiedrībai viņa ir cilvēks, kas reiz organizējis kultūras dzīvi Beverīnas novadā un citreiz darījis sociālo darbu, Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā aizstāvot bērnu intereses augt kuplā un draudzīgā ģimenē. Līga pati ir piecu pieaugušu bērnu mamma, kura pašlaik dzīvo laukos, darot to, kas sirdij tuvs. Līga neslēpj, ka nolīdusi stūrī, atkal no jauna paužot savu pārliecību: latvieši labi var dzīvot naturālā saimniecībā, būt pašpietiekami, izaudzēt savā zemītē visu nepieciešamo vēdera tiesai, dvēselei atstājot laiku un telpu, lai nodarbotos ar to, kas patiesi tuvs. Līgai tā kopš bērnības bijusi māksla. Tagad viņa savu varēšanu un dzīves degsmi raksta mālā.

Dzīve kā amatniekam

«Ja esi īsts amatnieks, tad arī satiec līdzīgi domājošos, kas grib kaut ko no tā paša. Man patīk strādāt ar cilvēku, kurš zina, ko grib. Tad viņš atbrauc, kopā taisām bļodu, krūzes. Kopā runājam par to trauku, kāds tas būs. Tikko vienai meitenei taisīju kafijas krūzes. Tas ir tik ekskluzīvi! Podniecībā neko nedrīkst sasteigt. Kurinu savu cepli tad, kad man piestrādāti pilni plaukti, kad krūzes, kausi un bļodas izmīcītas, kad vairs nav pat palodzes, kur nolikt, tad kurinu. Ir cilvēki, kas atbraukuši pirms diviem mēnešiem, uztaisījuši sev trauciņus un tagad  gaida, kad tie beidzot būs gatavi, bet visu uzreiz nevar,» tā Līga, cenšoties attaisnot to, ka viņa nav amatnieks, kurš būtu gatavs strādāt tūristu priekam, kurš no rīta līdz vakaram varētu stāstīt par mālu, senajiem traukiem un smago cepļa kurināšanu.

«Tā ir izcila vientulība, kad viena pati ņemos ar māliem... Vajadzētu savu brālību, podnieku brālību, es tā domāju,» tā kauguriete Līga Mergina. Jāņa Līgata foto