Gribu, lai viņi muzicē
Saksofonists, diriģents un mūzikas pedagogs JĀNIS JANSONS ir dzimis valmierietis, taču viņa muzikālā karjera līdz šim veidojusies un attīstījusies citviet – Brenguļos, Strenčos, Kocēnos. Par to, kā tas tā dzīvē varēja gadīties, runājām nākamajā dienā pēc Vidzemes pūtēju orķestru koncerta Valmieras estrādē.
Kad tu tā pa īstam saprati, ka vēlies savu dzīvi saistīt ar mūziku?
Pamatskolas pēdējā gadā bija jādomā, ko darīt tālāk, bet, ka tobrīd tā īsti sapratu, es nevaru teikt. Protams, bija izšķiršanās par soli, ka eju tālāk mācīties Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā (AKCMV).
Neesi šo soli nožēlojis?
Domāju, ka ne. Jo īpaši tajos brīžos, kad aizvedu savu kolektīvu uz Dziesmu svētkiem, paskatos uz tiem mazajiem, kas Dziesmu svētkos vēl nav bijuši, un kādi viņi ir pēc tam, ko šis piedzīvojums viņu dzīvē mainījis, viennozīmīgi – nē! Bet nekas tāds nevarētu notikt, ja man Valmierā nebūtu bijis skolotājs Juris Ivanovs, Cēsīs – Raitis Būris. Tad nebūtu manis kā skolotāja un līdz ar to arī manu audzēkņu.
Tu esi viens no AKCMV 1993. gada izlaiduma...
Esmu pirmais absolvents ar saksofonista diplomu, pat Zintis Žvarts 1991. gadā skolu beidzis kā klarnetists, oficiāli saksofona spēlei pievēršoties studiju laikā. Mans kursa biedrs klarnetists, kurš strādā Balvu orķestrī, vienmēr atceras, kā Zintis savā eksāmenā spēlējis Kamenes lidojumu mēreni pieticīgā tempā un no viņa ietekmējušies, pa vasaru kopā ar otru kursa biedru pēc dzirdes šo skaņdarbu iemācījušies, taču satiekoties izrādījies, ka darījuši to ar sekundas intervālu. Diemžēl tajā laikā viedtelefonu un jūtūbes nebija – cik daudz līdzīga rakstura pērles no tiem laikiem tagad varētu skatīties un klausīties!
JĀNIS JANSONS, draugu lokā viņš arī Džonsons. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv