Iekāpt laika mašīnā
INGAI APINEI šis ir devītais gads Valmierā. Pirmajās sezonās apliecinājusi, ka ir strādīga un precīza režijas uzdevumu izpildē, viņa pirms gadiem četriem burtiski uzspridzināja savu «kārtīgās meitenes» tēlu, nospēlējot Žanetu Viestura Meikšāna izrādē Vīns un nezāles — nesmuko, kompleksu un fobiju mākto skuķēnu, ko dzen zemē «amerikāņu skaistuma» klišejas un mātes «pozitīvā domāšana». Togad Valmieras režisori viņai vienprātīgi piešķīra savu nule iedibināto balvu kā sezonas pārsteigumam. Līdz ar to Inga bija nemanāmi, bet pašsaprotami ieņēmusi savu vietu teātra «spicē» kā aktrise, ar kuru var un vajag rēķināties. Šobrīd viņa spēlē divas lomas latviešu padomju laika dramaturģijā — Annu Gunāra Priedes savulaik aizliegtajā lugā Smaržo sēnes un Laumu Harija Gulbja Medību pilī. Gluži dabiski par mūsu sarunas galveno tēmu kļūst laiks un aktieris tajā.
Tevi neviens negaidīs
Vai 21. gadsimtā aktieris var nebūt intelektuālis?
Teātrī — nē.
Un kino?
Lielas pieredzes kino man nav. Ir bijusi tāda ieskatīšanās, lai saprastu, ko tas nozīmē. Kino tomēr daudz svarīgāka ir tava faktūra. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no visa cita — no režisora, no tā, kā tevi iegroza. Un no montāžas vispār viss ir atkarīgs! Teātrī tā nevar tikt cauri. Tāpēc galvai uz pleciem ir jābūt. Vienu lomu jau var nospēlēt jebkurš. Arī teātrī var to ģeniāli izdarīt.
Kā tu domā, ko vajag pagūt skolas gados — apgūt profesijas pamatus vai atvērt personību?
Personība tomēr vai nu ir, vai nav. Tu jau skolā nevari sevi nomainīt pret citu. Bet atvērt var. Lai gan skolas laikā to var arī neizdarīt, ir taču gadījumi, kad aktieris atveras arī stipri vēlāk. Droši vien skolā ir svarīgi apgūt to, ka var darīt dažādi. Ka teātris ir dzīva māksla un to formu ir nenormāli daudz. Svarīgi apgūt paņēmienus, kā strādāt. Saprast, kā veidojas lomas, kā top izrāde.
Cik viegli vai grūti bija ienākt teātrī?
Viegli nebija. Es biju vienīgais skuķis. Mēs atnācām četri — Viesturs Meikšāns, Mārtiņš Meiers, Kārlis Neimanis un es. Ingus Kniploks pievienojās mums no Liepājas. Pārvācos no Rīgas uz Valmieru, vide bija jauna. Un tad sapratu, kāda gudrība ir, kad nāk viss kurss. Tu jūti plecu, tev ir sava zona. Viesturs bija režisors ar savām interesēm, un mēs visi trīs bijām ļoti dažādi.
Droši vien grūtākais bija tieši tas konveijers: tev ir jātiek galā, jo izrādei ir jāiznāk, pirmizrādes diena ir nolikta. Jātiek galā ar ļoti daudzām lietām. Man nebija sajūtas, ka mani te kāds gaidītu ar atplestām rokām. Vairāk sajūta, ka esmu atnākusi uz darbu.
Tomēr Valmieras teātrī, kad atnācāt, bija trīs pieredzējuši režisori, kuri rūpējās, lai katru aktieri bīdītu tālāk viņa varēšanā un izpratnē.
Jā, bet tajā brīdī neaptvēru, cik tam ir liela nozīme — vai teātrī aktieri redz, uz kurieni viņu virza. Vai vienkārši, kur sanāk, tur ieliek.