Ir savādi un tā kā bail
Ukrainā notiekošais un gļēvā Eiropas Savienības un ASV pretreakcija Krievijas agresijai suverēnā valstī brīžam liek domāt par to: kas notiktu, ja lielvara reiz pausto — Baltijas valstis būtu ieņemamas dažu stundu laikā — mēģinātu īstenot dzīvē. Mēs pārvērstos par NATO un Krievijas bruņojuma paraugdemonstrējumu placdarmu vai klausītos, ka agresors tiek aicināts uz adekvātiem lēmumiem, sarunām. Vai varbūt šāda rīcība beidzot citām lielvarām liktu saprast, ka ļaušana vārīties savā sulā ir bijis gaužām nepareizs lēmums, izvērtējot to, kas jau desmit mēnešus notiek Ukrainā. Visu šo laiku kaimiņtauta ir lūdzēja lomā, it kā cenšoties veco Eiropu un pasauli pārliecināt, ka viņi nemelo, ka bariņš neapšauda bariņu, ka suverēnā valstī mierīgos iedzīvotājus nogalina citas valsts armijnieki. Ar sirdi un prātu nesaprotams kalambūrs.
Šķita, ka pasaule atģidīsies, kad visu acu priekšā Krievija pērnajā martā okupēja un anektēja Ukrainas Krimas pussalu. Tā nenotika. Nākamā spilgtā iespēja saprast, ar ko darīšana, tika dota pērnajā vasarā, kad virs Ukrainas austrumiem tika notriekta pasažieru lidmašīna. Eiropas Savienības valstu pilsoņu līķi sabira separātistu pārvaldītajos Ukrainas laukos, bet ne tur īsti notikušo izpētīja, ne kādam ļāva to izdarīt. Iespējams, ka izmeklēšanas process turpinās, bet pasaules elpā tas ir pagājis notikums. Vai tas nebija kara noziegums?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv