Ir vērts ieklausīties un noņemt rozā brilles
Mana vecmāmiņa Anna bija skaista: jaunībā, sievietes labākajos gados un arī sniegbaltajā sirmumā. Atceros viņas teikto: «Nekaunies par savām vārnu kājiņām, rievām un grumbām sejā. Gadiem ejot, katra no tām ir priekos, bēdās, pārdzīvojumos un dzīves skolā iegūta. Tikai vecumā būs tas, ko neviens nekur nevar nopirkt ne par kādu naudu — gudrība un pieredze.»
Par Grūsītes teikto nācās piedomāt šajās Lieldienu brīvdienās, kad manās rokās nokļuva nesen iznākusī Sanitas Reinsones grāmata «Meža meitas». Ļoti skaudrs stāsts par divpadsmit Latvijas sieviešu un viņu tuvinieku likteņiem, par šausmām, mūžīgajām bailēm, izturību un lielo dzīvotgribu, kas viņām pēc Otrā pasaules kara, slēpjoties un pat gadiem ilgi dzīvojot mežā, ļāva palikt dzīvām un nesalauztām. Grāmata lasītāju kopā ar divpadsmit stāstu varonēm ieved purvos un mežos Latgalē, Kurzemē, Vidzemē (arī Rūjienas apkaimē un konkrēti Piksāros), parādot, ka Otrā pasaules kara beigas Latvijā nebūt neatnesa UZVARU un MIERU, jo sākās jauns karš, kas dramatiski mainīja dzīvi tūkstošiem cilvēku.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv