Īstajā laikā un vietā

Savā ziņā esi unikāla personība... 

Jā (smaida). Par pirmskara laiku nezinu, bet atjaunotajā Latvijā zvērināta advokāta vecuma cenzs bija vismaz 25 gadi. Kā man 4. jūnijā palika 25, tā es jau nākamajā dienā iesniedzu pieteikumu, ka vēlos kārtot eksāmenu. Šķiet, septembrī bija eksāmens, oktobrī nodevu advokāta zvērestu un ar novembra pirmajām dienām jau biju pilntiesīgs advokāts.

  Pēc papīriem esi Valmieras puika... No kura Gaujas krasta?

Es vienmēr esmu bijis no Pārgaujas! Īstenībā jau līdz kādam 10 gadu vecumam dzīvoju pa centru, bet bērnībā Valmierā  man tomēr asociējas ar Pārgauju, jo vecāki vēlāk dabūja dzīvokli Stacijas ielā. Tad pārvācos uz Rīgu, kādu laiciņu sabiju tur, tad atpakaļ uz Valmieru. Bišķi padzīvoju centrā, pēc tam nopirku māju Pārgaujā.  

Esi vecāku, vecvecāku lolots vai tomēr bērnudārza produkts?

Zini, ka gan – gan. Bērnudārzā esmu gājis, jo vecāki, protams, strādāja. 1999. gadā pabeidzu Valmieras Pārgaujas ģimnāziju, esmu arī viens no ģimnāzijas absolventu kluba dibinātājiem.

Diez vai puikas gados par advokāta karjeru sapņoji... Tiesa, juristos studēt bija prestiži jau krievu laikos, bet tavs izvēles brīdis laikam sakrita ar atjaunotās Latvijas dižākā advokāta Andra Grūtupa uzvaras gājienu... Vai neietekmējies, studiju vietu izvēloties?

Vidusskolā īsti nezināju, ko gribu, bet skatījos, kas padodas. Labi gāja vēsture, sevišķi interesēja 20. gadsimts, Latvijas brīvības cīņas... Juridiskā fakultāte likās kaut kas neaizsniedzams, tur liels konkurss, bet maksas vietu īsti nevarēju pavilkt. Izdomāju stāties vēsturniekos, tieši tobrīd arī viens no Latvijas vadošajiem politiķiem – Andris Bērziņš no Latvijas ceļa —  bija vēsturnieks. Šķita, ka arī vēsturnieks kaut ko jēdzīgu var sasniegt. Tomēr tas, ko tur mācīja – sevišķi lekcijas par arheoloģiju un tamlīdzīgām lietām – man nelikās aizraujoši. Dzīvoju Tālivalža ielas kojās Teikā, man istabiņas biedrs bija trešā kursa jurists, viņam uz galda stāvēja grāmatas – Krimināllikums, Civillikums... Trešais istabiņā — Edgars Atlācis – arī no Valmieras, gadu par mani jaunāks, arī viņš studēja juristos. Sāku lasīt tās juristu grāmatas, mani ieinteresēja. Sapratu, ka gribu studēt jurisprudenci, nevis vēsturi. Jau otrajā semestrī vēsturei pievērsos maz, toties sāku gatavoties iestājeksāmeniem juristos. Un nākamajā gadā iestājos budžeta grupā. Nu, nebija tas man ne bērnības sapnis, ne kāds radinieks bijis jurists – vienkārši trāpījos īstajā laikā īstajā vietā! Starp citu, es Juridisko fakultāti pabeidzu 2005. gadā un 2006. gadā ieguvu arī maģistra grādu tiesību zinātnē, mans istabiņas biedrs maģistrantūru pabeidza tikai pagājušajā gadā (smejas).

Var teikt, ka, neizejot no koju istabiņas, mainīji orientāciju turpmākajām studijām Latvijas Universitātē?

Perfekti (smejas)!

Un tomēr – kāpēc izvēlējies tieši advokatūru?

Tās lietas, ko tu kā jurists vari darīt, ir diezgan daudzas. Tu vari būt jurists kādā iestādē, strādāt par advokātu, vari būt tiesnesis, prokurors... Mani nekad sevišķi nav interesējušas krimināllietas. Agri sāku strādāt: studiju laikā gan Veselības ministrijā, gan Valsts ieņēmumu dienestā, gan juridiskajā birojā, gan Administratīvajā apgabaltiesā. Jau trešajā kursā nodibināju uzņēmumu SIA Eurolawyers, uztaisīju mājaslapu internetā un sāku klientiem piedāvāt juridiskās konsultācijas un pakalpojumus. Tīri veiksmīgi viss aizgāja, un jau trešajā kursā pirmoreiz pārstāvēju savu klientu tiesā. Tā nu es līdz advokātam nonācu pavisam loģiskā ceļā, jo nevēlējos kļūt par tiesnesi vai prokuroru, vai arī strādāt zem kāda algotu darbu... Man jau studiju laikā patika visu paveikt pašam – pa taisno konsultēt klientu un pa taisno no klienta saņemt atalgojumu.  

  Kas bija tava pirmā lieta kā advokātam, un kā tev toreiz gāja?

Es joprojām šo lietu labi atceros! Es gan tagad vairs neņemu uzturlīdzekļu lietas, bet mana pirmā bija tieši tāda. Uzturlīdzekļu lietā pārstāvēju tēvu, no kura māte gribēja bērnam piedzīt neadekvāti lielus uzturlīdzekļus. Viņam ienākumi bija ļoti mazi, bet bērna mātei prasības – neadekvāti augstas. Pirmajā instancē viņš tiesu bija zaudējis, mani šis klients atrada, kad jau bija apelācija otrajā instancē Vidzemes apgabaltiesā. Un man viņš jāpārstāv nevis vienkārši tiesā, kur sēž viens tiesnesis, bet Vidzemes apgabaltiesā, kur sēž jau trīs tiesneši! Es lasu tiesu runu, un papīrs manās rokās trīc (smaida)... Jā, ar trīcošām rokām, bet pirmā lieta bija uzvarēta dzimtajā Valmierā Vidzemes apgabaltiesā!

Manuprāt, advokātam galvaspilsēta tomēr spēj piedāvāt lielākus izaicinājumus, ko tur slēpt, arī lielākus honorārus... Kāpēc tu, pietiekoši uzņēmīgs un zinīgs jurists, tomēr atgriezies Valmierā?

Vairāk nekā desmit gadus nodzīvoju pa Rīgu, kura man nekad nav patikusi. Dēļ visiem sastrēgumiem, burzmām... Kaut arī jau bija iegādāts dzīvoklis Rīgā, tomēr vilka atpakaļ uz Valmieru. Strādājot privātā sfērā, man kā advokātam ir ļoti vienkārši daudzas lietas darīt attālināti. To, ko daudzi sākuši – spiestā kārtā – darīt tikai tagad, es daru, cenšos to darīt jau kopš pirmsākumiem. Bieži vien klients nemaz nav jāsatiek, ar viņu var sazvanīties, dokumentus var ieskenēt, nofotografēt un pēc tam atsūtīt... Vienā brīdī sapratu, ka man patiesībā ir vienalga, kur es strādāju – Rīgā vai Valmierā. Protams, uz Rīgu nākas vienu līdz trīs reizes nedēļā aizbraukt, tomēr, manuprāt, advokāta darbs dod iespēju strādāt pilnīgi no jebkuras vietas Latvijā. Man faktiski vajag tikai datoru un telefonu. Protams, arī atnākot 2013. gadā atpakaļ uz Valmieru, man klientu loks ir no visas Latvijas. 2009. gadā ieguvu sertificēta personas datu aizsardzības speciālista statusu, pēc tam izveidoju Zvērināta advokāta Laura Klagiša biroju.

Mēs tagad runājamies tavā kabinetā pašā Valmieras centrā. Kādos jautājumos esi specializējies? Vai tas kaut kādā veidā tomēr saistīts ar to, ka darbojies, piedod, tomēr provincē, nevis Rīgā?

Man ir pastāvīgs klientu loks visā Latvijā, tas nepārtraukti papildinās. Piemēram, ir klienti Liepājā, kurus vienu otru es nemaz dzīvajā neesmu redzējis. Mans advokātu birojs ir specializējies personas datu aizsardzībā, maksātnespējas tiesībās, kā arī juridiskās palīdzības sniegšanā uzņēmumiem, tai skaitā sarežģītu nodokļu strīdu un komerctiesību jautājumu risināšanā, komplicētu līgumu izstrādē un tiesvedībā, kā arī valsts un pašvaldību iestāžu lēmumu pārsūdzēšanā un apstrīdēšanā. Teikšu, ka mana specializācija ir pat ļoti neraksturīga provincei, jo pamatā mani klienti ir uzņēmēji – uzņēmumu juridiskā apkalpošana. No fiziskām personām es neņemu laulības šķiršanas, neņemu krimināllietas, faktiski es fiziskās personas konsultēju tikai trijos jautājumos – nekustamais īpašums, parādu piedziņa un maksātnespēja, kas šobrīd ļoti aktuāls temats. Ja es būtu sācis no pirmās dienas praktizēt tieši Valmierā, iespējams, es darītu tā, kā dara faktiski visi Valmieras advokāti, izņemot varbūt mani un Edgaru Atlāci. Viņi ņem pilnīgi visas lietas. Ar juristu savā ziņā ir tāpat kā ar ārstu – tu nevari zināt visu, tev uz kaut ko ir jāspecializējas! 

Nu jau pāris gadus darbojies arī Valmieras uzņēmēju apvienībā Ozols. Vai tas tev palīdz labāk izprast uzņēmēju lietas?

Noteikti. Ļoti interesanti sanāksmēs ir dzirdēt katra biedra stāstu, viņa problemātiku, kur ir viss, no mizgrauža līdz pat G5 līmeņa telekomunikācijām! Arī patlaban Covid-19 apstākļi vairāk vai mazāk, bet katru uzņēmējdarbības veidu ietekmē. Pat ja šis uzņēmējs nav mans klients, es, komunicējot ar viņu Ozolā, daudz vairāk uzzinu par viņa biznesu kā tādu. Jo vairāk informācijas ir advokātam, jo vieglāk palīdzēt! Paralēli advokāta praksei es vadu SIA Datu aizsardzības speciālists, kurš ir specializējies personas datu aizsardzībā un datu aizsardzības speciālistu nodrošināšanā. 

Pērnais gads tev atnāca ar vēl kādu jaunu izaicinājumu...

Jā. Vidzemes Augstskola jau ilgstoši bija mans klients tieši datu aizsardzības jomā. Tad nu viņi, zinot, ka esmu advokāts, piedāvāja man lasīt lekciju kursu trešā un ceturtā kursa studentiem Uzņēmējdarbības tiesības. Pats varēju veidot šo programmu, to arī izdarīju, sākot ar uzņēmuma dibināšanu un beidzot ar maksātnespēju. Gada laikā izgāju cauri visu šo ciklu. Man pašam tas bija liels izaicinājums, jo līdz tam biju tikai lasījis kādas atsevišķas lekcijas, novadījis kādu semināru. Bet te reizi nedēļā bija jātiekas ar studentiem. Rudens semestrī tīri labi veicās, šogad man piedāvāja rudenī to visu turpināt. Kāpēc gan ne? Pirmkārt, vispār nebūtu forši atteikt Vidzemes Augstskolai un Valmierai, otrkārt, tas jau tāds izaicinājums, jo šie studenti, kuri jau kaut ko strādā, paši kaut ko dara, viņiem ir savas domas, idejas, viņi man uzdod interesantus un praktiskas dabas jautājumus... Es to vairāk uztveru ne kā darbu, bet kā interesantu izaicinājumu.

   Zinu, ka tev ir vēl kāds interesants profesionāls jaunievedums.

Esmu arī projekta https://www.maksatspeja.lv/ autors. To radīju, lai finansiālās grūtībās nonākušas fiziskās personas vieglā un saprotamā veidā varētu uzzināt par iespējām atjaunot savu maksātspēju, īstenojot maksātnespējas procesu. Šajos Covid-19 izraisītās krīzes apstākļos fizisko personu, kā arī ģimenes maksātnespēja ir viens no pēdējā laika visaktuālākajiem jautājumiem, ko man nākas risināt faktiski katru dienu. Arvien vairāk cilvēku saprot, ka fiziskās personas maksātnespējas process ir vienkāršs veids, kā atbrīvoties no parādiem un saistībām, kreditoru atgādinājumiem, parādu piedzinēju zvaniem, tiesvedībām un tiesu izpildītāju aktivitātēm. Ārprāts, kā aug lapas apmeklējumu skaits – agrāk bija ap 150 mēnesī, šorīt skatījos – jau 500!

Šodienas pati galvenā un karstākā tēma: kā sadzīvo ar Covid-19?

Pēc būtības man vīruss neko daudz nemainīja, jau līdz šim daudz praktizēju attālināti, strādāju no mājas, nesatiekot klientus, ja vien nebija jāiet uz tiesu. Tagad tas tā notiek piespiedu kārtā. Ar klientiem ļoti daudz sanāk – reizēm pat trīs četras stundas dienā – runāt pa telefonu vai Skype, tāpēc nācies apgūt visas tās modernās video platformas, piemēram,  GoToMeeting, Zoom Meetings, Microsoft Teams Google Hangouts... Jo katram klientam, sevišķi uzņēmumiem, ir savas prasības, viņi saziņai lieto savas sistēmas. Man nākas piemēroties. Uzinstalēju, patestēju un — laižam! Otra lieta – patlaban fiziski nenotiek tiesas, tāpēc lielais adrenalīns – iet uz tiesu un kārtīgi izplēsties – man iet garām. Vēl ļoti mainījies klientu uzdoto jautājumu profils, tagad dominē krīzes laika risinājumi. Es prognozēju, ka tuvāko mēnešu laikā būtiski pieaugs fizisko personu maksātnespējas pieteikumu skaits. 

Pabēgsim nost no jurisprudences! Kas tavā dzīvē svarīgs bez profesionālā izaicinājuma, kā vienkāršam mirstīgajam? Kad aiz tevis aizvērušās biroja durvis, kad tu izej uz ielas savā Valmierā...

Pirmkārt, tā ir mana ģimene – sieva un divi mūsu puikas – otrklasnieks Felikss un divarpusgadnieks Erlends. Tur tagad viss brīvais laiks aiziet. Pirms ieradās vīruss, mans lielais hobijs – jau padsmit gadus – ir ceļošana. Dodos uz ārzemēm četras piecas reizes gadā, reizēm kopā sanāk būt prom pat pusotru, divus mēnešus. Šī gada sākumā vēl paguvu aizšaut uz Arābu Emirātiem, bija jau plāni skolnieku brīvlaikam, vasarai... Citu īpašu hobiju man nav. Jā, man patīk brīvo laiku pavadīt aktīvi – paskriet, pabraukt ar velosipēdu. Bet bez ceļojumiem iztikt... Jā, to man krīze iespaido visvairāk!

Vai jūti sevī ambīcijas izpausties arī tīri sportiskos rezultātos?

Esmu skrējis pusmaratonu, piedalījies velobraucienos, kādas trīs reizes nobraucis tūri Cēsis – Valmiera. Manas ambīcijas ir – līdz 40 gadu vecumam sagatavoties un noskriet maratonu. Būtu labi to apvienot ar ceļojumu, piedaloties kādā no pasaules prestižākajiem maratoniem, piemēram, Berlīnē.

Kur pasaulē vēl neesi bijis, taču obligāti gribētu nokļūt? 

Austrālijā, jo tur ir Lielais barjeru rifs, kas skaitās pasaulē labākā daivinga vieta. Man patīk nirt ar akvalangu, esmu to darījis daudzās vietās, arī Ēģiptē, kura skaitās otra smukākā niršanas vieta. Taču, cik esmu lasījis un dzirdējis nostāstus, tad Lielais barjeru rifs stāvot pāri visam!

Kurš Valmieras stūrītis tev īpaši mīļš un kāpēc?

Es teiktu, ka tā ir Gauja, arī Stāvie krasti. Vispirms tāpēc, ka Gauja vienmēr ir caurvijusi Valmieru. Otrkārt – pa šo upi tik daudz reizes braukts ar laivām! No Gaujas uz Valmieru paveras pavisam cits skats nekā no Valmieras uz Gauju! Jā, ar to man asociējas Valmiera, visa bērnība taču pavadīta, dauzoties Gaujmalā.

Kāpēc tev Valmiera šķiet pati labākā dzīves vieta Latvijā?

   Valmieras lielākais trumpis ir tas, ka pilsēta ir kompakta, ekonomiski ļoti attīstīta. Te ir viss, kas nepieciešams biznesam, darbam, ģimenei. 

Ar kādu virsuzdevumu šodien tu, jauns un daudzsološs advokāts, dzīvo savā ikdienā?

Kā jebkura krīze, arī šī situācija kādam ir zaudējumi, bet kādam — izaicinājums un iespēja. Ir teiciens, ka no katras bezizejas ir vismaz divas izejas. Uzskatu, ka mans pienākums ir meklēt un palīdzēt klientiem atrast šīs izejas.

SIMBOLISKI. Lauris no Pārgaujas uz Valmierieša fotosesiju Sajūtu parkā ieradies ar velosipēdu, tāpēc grēks būtu bijis neuzdzīt viņu tieši Stāvo krastu kraujā Gaujmalā. Ārijas Romanovskas foto