Ja rokas nenolaiž un ieceres neaprok

Piedāvājam sarunu ar LPKS «Māršava» valdes priekšsēdētāju DACI PASTARI.

Atskatoties uz aizvadītā gada nedienām, kurā brīdī piena lopkopība sāka izjust pirmos belzienus pa piena iepirkuma cenām?

Gads sākās cerīgi. Piena iepirkuma cena bija super, un visi laimīgi! Pirmās draudīgās vēsmas parādījās pavasarī. Sekoja Āfrikas cūku mēris. Pēdējo punktu uz i augusta sākumā uzlika ES sankciju ieviešana pret Krieviju un tās pretreakcija — pārtikas embargo. Piena iepirkuma cenas pēkšņi nogāzās ar lielu blīkšķi. Neesmu politikā, man grūti spriest, ko un kā darītu, ja manā sētā kāds pēkšņi bradātos, bet viens gan ir skaidrs — ES diemžēl nav tik ietekmīga, lai nospiestu uz ceļiem vareno Krieviju. Risinājumu vajadzēja meklēt mierīgā sarunu ceļā. Karš nekad nav barojis. Tieši Latvijas lauksaimnieki tagad ir tie, kurus tas visvairāk skāris. Cieš ne tikai piena ražotāji, arī graudkopji, dārzāju audzētāji un arī cūkkopji, kuriem Āfrikas cūku mēra ierobežojumiem pievienojās arī embargo negatīvā ietekme.

Latvijas lauksaimnieku organizācijas, aizstāvot savējos, pat Briseles varas gaiteņos gada izskaņā nonāca, likās, ka ES sadzirdējusi un sapratusi baltiešu situāciju, solīja kompensācijas par embargo nodarījumiem.

Solīja, bet vēl nav. Kamēr kājām no Briseles atnāks, pāris mēnešu vēl paies. Ir 2015. gada janvāra vidus, bet piena krīzē diemžēl kļūst ar katru dienu sliktāk. Tas mani sāk uztraukt. Ne tik daudz tas, ka joprojām turpinās pārtikas embargo, jo Krievijas tirgus kopumā nekad nav bijis stabils un drošs, taču ģeogrāfiski esam tur, kur esam. Būtu stulbi tagad raudzīties tikai ASV, Brazīlijas vai pat Ķīnas virzienā, ignorējot faktu, ka blakus mums ir milzīgs arvien vēl nepiebarojams monstrs. Politiķi iedomājas, ka var spēlēties ar iedzīvotāju likteņiem, un, kā redzam, viņi to arī dara.

DACE PASTARE: «Piena lopkopībā Latvijā kopumā pašlaik svarīgākais ir entuziasms un izturība, par biznesu jau vairs nav runas.»

Jāņa Līgata foto