Ja tev ir pavērts logs

Uz sarunu laikrakstam «Liesma» Iveta atbrauca ar pašas vadītu automašīnu. Smaidoša, gaiša, dzīvespriecīga un optimisma pilna.

«Līdz astotajai klasei mācījos Valmieras Viestura vidusskolā. Kad slimība sāka progresēt, pārgāju un mācības turpināju vakara vidusskolā. Visu mācību laiku strādāju Valmieras slimnīcas statistikas nodaļā par operatori. Darbs bija ar dokumentiem. Klusībā sapņoju apgūt grāmatvedību un studēt augstskolā, taču veselība pasliktinājās un dzīve izdarīja savas korekcijas. Pēc vakarskolas pabeigšanas iestājos toreizējā 36. arodvidusskolā, lai kļūtu par skaitļotāju operatori. Sanāca nelāgi: skolu pabeidzu, specialitāti ieguvu, bet skaitļošanas centru Valmierā likvidēja. Pamazām pagaisa arī mans sapnis par grāmatvedību.»

Uzzinu, ka progresējošā slimība — muskuļu atrofija — Ivetai atklāta jau deviņu gadu vecumā. Kā cilvēks iemācās sadzīvot ar savu slimību un nepadoties tai?

«Muskuļu atrofija ir rokās un kājās. Esmu ārstējusies Līgatnē un Jaunķemeros. Ārsti nespēj man palīdzēt, jo tā esot pārmantotība. Mana mamma ir 1. grupas invalīde ratiņos, bet viņa ir tik stipra, ka var pārvietoties ar staigulīti un joprojām padara ļoti daudz: gatavo ēst, sakopj dzīvokli un pat strādā dārzā.

Arī es vienmēr esmu centusies nepadoties slimībai, arvien vēlos sasniegt visu iespējamo, ko vien dzīve man piedāvā. Rau, ieguvu pat autovadītāja tiesības! Viegli gan tas nebija, bet ar neatlaidību savu tomēr panācu: Jūrmalā izgāju mācību kursu un triju gadu laikā tiku pie tiesībām. Sākumā gan bija grūtības vadīt auto, pamazām pieradu, bet tagad, braucot ar auto, gribu, lai blakus man sēdētu līdzbraucējs, jo tad jūtos drošāk.»

IVETA ROZĪTE: «Dievs nevienam neuzliek lielāku nastu, kā viņš var panest. Saprotu to, tomēr paliek mūžīgi neatbildētais jautājums: kāpēc?»