Jāskan vienotības odai

Pirms nepilna mēneša tik daudzi turēja īkšķus par Štrombergu, pludmales volejbolistiem, vieglatlētiem. Par ko šajās nedēļās ir jāpārdzīvo?

Daudzi no viņiem ir pelnījuši tur būt, un pilnīgi noteikti kāds no viņiem var pacīnīties par medaļām. Es viņus visus pazīstu, nu, vismaz ratiņniekus noteikti. Es pats ļoti gribētu, lai izdodas Rihardam, kurš jāj ar zirgu (Rihards Snikus — red.). Tā viņam nav pirmā olimpiāde, un Londonā bija tik augsts rezultāts, 4. vieta. Aigars? Jā, Aigaram (Aigaram Apinim — red.) varētu izdoties, bet līdz medaļai diez vai, jo šajā olimpiādē diskā ir stipri liela konkurence. Visvairāk, tas tīri personiski, bet gribētos, lai pie medaļas tiek Ieva Melle (startē loka šaušanā — red.) Tā meitene ir īsts fanāts. Reiz pasēdējām, parunājām. Meitene teica, ka nekad neesot domājusi, ka to loku vispār varēs atvilkt, bet viņa pa pāris gadiem ir tik daudz trenējusies, ļoti daudz izdarījusi, lai būtu arī medaļa!

Vai iespējams, ka paralimpieši savā olimpiādē labāk pārstāvēs Latviju nekā atlētu komanda, kura no Rio jau mājās?

Ir pilnīgi iespējams. Kājinieki medaļas neatveda, bet ratiņnieki atvedīs. Par to ļoti priecātos, jo tad, iespējams, sabiedrības spiediena rezultātā daudz vairāk runātu un valsts daudz vairāk un mērķtiecīgāk atbalstītu invalīdu sportu. Varbūt sabiedrības spiediena rezultātā mēs visi būtu sportisti, olimpieši, kuri brauc, cīnās, aizstāv Latvijas vārdu un pierāda savu varēšanu, nevis kā ir tagad: mēs un viņi vai viņi un mēs!

Tā dalīšana notiek sportistu vai sporta funkcionāru aprindās?

Dzirdējāt taču, kas notika, kad olimpiešiem šuva tērpus. Olimpiskā komiteja savējiem sagādāja, bet paralimpiešiem tērpus šuva atsevišķi Smiltenē... Tas pats ir ar finansējumu. Invalīdu sportam Latvijas Olimpiskā komiteja no visas lielās tortes negrib iedot pat mazu kūkas gabaliņu. Visu laiku ir tā sajūta: gan viņi kaut kā tiks līdz Eiropas, Pasaules mačiem, ja netiks, tad iztiks... Invalīdiem ir 14 sporta federācijas. Katra grib attīstīties, katra strādā, lai sasniegtu rezultātus, soli pa solim augstākus. Kāds tad ir olimpiskais princips — brālība, vienotība. Kāpēc mēs visi Brazīlijā nevarējām būt vienā olimpiādē? Kāpēc pēc dažām nedēļām jārīko nākamā olimpiāde? Tā dalīšana vienkārši pastāv. Zinu, ka pēc četriem gadiem, kad spēles notiks Japānā, ir iecere apvienoties, bet, vai tā notiks, es nezinu.

IR PILNĪGI IESPĒJAMS: kājinieki medaļas neatveda, bet ratiņnieki atvedīs, sacīja Aigars Miklāvs. Jāņa Līgata foto