Jauna mamma, jauns stāsts

Pirmā bija Alise

«3. jūnijā būs pieci gadi, kopš ieradās pirmā māmiņa un 13. jūnijā piedzima pirmais bērniņš, meitiņa Alise. Māmiņai tikko bija beidzies mācību gads. Viņa mācījās profesionālajā skolā, un viņai nebija kur palikt vasarā, jo visu laiku viņa bija dzīvojusi kopmītnēs,» stāsta Valda. Kopā patvēruma mājā viesojušās ap 50 sieviešu dažādos laika periodos, kas visbiežāk uzturējušās vidēji septiņus līdz astoņus mēnešus, līdz apradušas ar savu jauno lomu – būt par mammu – un atradušas mājvietu sev un bērniņam. «Ir mammas, kas bijušas divas reizes. Dodas savā dzīvē un nespēj nokārtot savu dzīvi tīri sadzīviskos jautājumos, kā sadzīvot ar bērna tēvu, un atgriežas, taču ir arī tādas mammas, kurām dzīvesvietu vajag ļoti īslaicīgi, bet tādu ir bijis maz,» stāsta Valda.

Adaptācijas laiks

Gadu gaitā saprasts, ka optimāli ir, kad mājā atrodas trīs mammas ar saviem bērniņiem, – tas saistīts gan ar mājas kapacitāti, gan ar finanšu resursiem. Visi maksājumi tiek segti no saziedotās naudas vai pašvaldību līdzmaksājumiem, jo organizācijai nav valsts dotācijas. «Esam sapratušas, ka pusgada laikā sieviete jeb jaunā māmiņa, kura neko nav pratusi gan no sadzīviskām, gan bērna audzināšanas prasmēm, to visu var apgūt un sagatavoties sagaidīt mazuli. Pusgads tomēr ir vajadzīgs, lai atrastu vietu, kur droši un patstāvīgi dzīvot, jo viņām finanšu resursi ir ļoti ierobežoti. Tur, kur pašvaldības ir atsaucīgas un palīdz, kā arī sadarbojas pati jaunā sieviete, tur ir labi rezultāti. Ir daži gadījumi, kad tomēr bērnu tēvi attopas, nodibina ģimeni un dzīvo tālāk, bet tie ir ļoti nedaudzi gadījumi. Es pat neteiktu veiksmes stāsti, bet labi stāsti. Jo veiksme parādās ilgtermiņā,» stāsta Valda. Katra jauna mamma ir jauns stāsts. Lielākoties sievietes ir cietušas no vardarbības, ir arī bērnības vai dzīves laikā iegūtas traumas. Katra mamma izlemj, cik daudz no pagātnes viņa atklāj pārējiem.

Mājas solis

Kāda no biedrības pārstāvēm jeb mājasmātēm ir 24/7 patvēruma mājā. Viņas pienākumus veic daļēji brīvprātīgi, daļēji apmaksāti, lai nosegtu transporta izmaksas. Māmiņām nonākot patvēruma mājās, prioritāte ir rūpes par savu jaundzimušo. Paralēli tam viņas piedalās mājas darbos – ēst gatavošanā, uzkopšanā un dārza darbos. «Sievietei, kura nav patvēruma mājā, vienlaikus ir bērns, mājas solis, jāpagatavo ēst, bet šeit visi šie pienākumi ir dalīti un bērns vienmēr būs prioritāte, pārējais būs pakārtots,» stāsta Valda. Pusdienu gatavošanā cita citai palīdz, tā mammas apgūst, kā no vienkāršiem produktiem pagatavot gardus un veselīgus ēdienus. Šopavasar jau tapusi nātru zupa.

«Istabiņas ir nelielas. Tajās daudz pūļu nav jāpieliek, bet ierodas meitenes, kam nav prasmes sašķirot veļu, viņas nezina, ka tumšos un raibos apģērbus nemazgā kopā ar balto vai zīdaiņu veļu, kas liekas pašsaprotami sievietei, kam fonā ir mamma un vecmamma,» min Valda. Tāpat jāskaidro personīgās higiēnas jautājumi, jo sievietes dažkārt nāk no vietām bez ūdens. 

Atgriežoties savās dzimtajās pusēs, sievietes novērtē iegūtās prasmes, piemēram, ka piemājas dārziņā māk izaudzēt redīsus vai sīpollociņus. Patvēruma mājas iemītnieces arī ik pavasari stāda agros kartupeļus, kuru viņām pietiek līdz agram rudenim, bet ziemas vajadzībām jau vairākus gadus kartupeļus, burkānus, bietes un ābolu sulu dāvina kāda liela saimniecība Vidzemē, tāpat ir cilvēki, kas ziedo malku, medu un daudz ko citu noderīgu.

Cilvēki palīdz

Pašlaik uzsākta līdzekļu vākšana vienai no mammām, lai veiktu redzes uzlabošanas operāciju. «Māmiņai ir 20 gadu, un ļoti gribas viņai to dzīves kvalitāti uzlabot, jo redze ir tik svarīga un būtiska. Cilvēki jau atsaucas. Mums ir ļoti laba pieredze šai ziņā,» tā Valda. Arī iepriekš izdevies sagādāt nepieciešamo. 

Pirms gada atsaukusies Dr. Mauriņa vēnu klīnika, veicot kādai sievietei operāciju abām kājām, jo bija vēnu mazspēja. «Tas ir milzu ieguldījums! Mēs zinām, cik daudz maksā zobu veselība, un lielākais vairums sieviešu, kas šeit uzturas, iepriekš nav veikušas ikdienas aprūpi tiem. Līdz ar to sāp zobi, un tā ir liela problēma. Tas ir dārgs pakalpojums, un tā saucamā māmiņu alga to nesedz. Principā mēs sākam no baltas lapas, pagātne ir pagātne, un sākam jaunas attiecības,» tā Valda.

Uzsākot patstāvīgu dzīvi, sievietes mēdz lūgt atbalstu ar biedrības starpniecību. Nesen kāda mamma dabūjusi darbu mazpilsētā, bet, lai ik dienu mērotu ceļu uz to, bija vajadzīgs velosipēds. Valda atceras, ka, ieliekot ziņu vietnē Facebook, pusstundas laikā pieteicās trīs cilvēki un tajā pašā nedēļā aizveda velosipēdu.  «Es domāju, ka cilvēkiem faktiski pietrūkst informācijas, jo cilvēki ir gatavi palīdzēt,  atbalstīt un pieslēgties, cik viņi vien var. Savukārt tām sievietēm, kuras audzina bērnus vienas, tas ir ļoti svarīgi, ka cilvēki nav vienaldzīgi,» tā Valda. Līdzīgi bijis, kad māmiņa Limbažu pusē meklēja sēžamratus, lai varētu savu atvasi vest uz bērnudārzu.

Pandēmijas laikā palīdzēts vairāk nekā desmit ģimenēm, piegādājot pārtikas pakas. Ziedotāji atsaucas uz aicinājumu, un ģimenēm nogādātas pilnas kastes ar pārtiku. Patvēruma mājā nonākušās sievietes tiek mudinātas dalīties un neuzkrāt milzu drēbīšu krājumus. Nodot tās tālāk, lai izmanto tie cilvēki, kam tas ir nepieciešams. «Lietas jau noveco, nav ko krāt, tāpēc ir jādalās ar citiem. Šī prasme arī ir jāmāca. Un tā diezgan labā nozīmē pielīp,» tā Valda. Biedrība ir pateicīga saviem ziedotājiem, tomēr nevar un necenšas lietas uzkrāt. Krājumos ir pietiekami drēbju mazajiem gan izmēru ziņā, gan arī toņu dažādībā. 

Šādas vietas ir vajadzīgas

Biedrības un patvēruma mājas vadītāja vērtē, ka patvēruma mājas ir vajadzīgas, to pierāda lielais sieviešu skaits, kas te uzturējušās. Tas nav tas pats, ja sociālais dienests ģimenei nozīmē asistentu, kas mājvietā iegriežas vienu reizi nedēļā. «Tas nav pietiekami. Nianses, paradumi un varēšana vai nevarēšana atklājas tikai tādā dinamikā,» stāsta Valda. Kad  jaunās māmiņas ar saviem bērniem devušās patstāvīgajās gaitās, vēl pēc tam viņas vēršas pie patvēruma mājas mātēm pēc padoma vai piemirstas receptes, ciemojoties vai sazinoties telefoniski. Dažas viņas sauc par mammām, citas par vecmammām un aicina uz kāzām par vedējām vai par bērnu krustmātēm.

Šogad biedrība un patvēruma māja no vienas no lielākajām labdarības organizācijām pasaulē biedrības «Emmaus» Francijā saņēma dāvinājumā deviņvietīgu busiņu, kas īpaši noderīgs ikdienā, kad patvēruma mājas māmiņas un bērni jānogādā pie ārsta. «Visas mammas, kas šeit ir bijušas, mēs cenšamies divas reizes gadā apmeklēt. Mēs nebraucam tukšām rokām, vedam dārzeņus, apģērbus bērniem un mammām. Cenšamies apciemot vasaras vidū un pirms Ziemassvētkiem. Vasarā tiek vesti produkti no mūsu dārza, ziemā – sagatavotie konservi, sulas, ievārījumi, kartupeļi. Šo to arī piepērkam, zinot, ko bērni ēd, un no ziedotāju puses nosedzam degvielas izmaksas. Mēs tos saucam par kruīziem, jo tie ir gari braucieni, bet mums tie dod tik daudz gandarījuma. Arī mammas tos ļoti gaida,» tā Valda.

Meitenes ceļu uz patvēruma māju rod no dažādām Latvijas vietām, viņas ir vecumā no 15 gadiem. Jaunietes, kas šobrīd atrodas mājā, mācās attālināti, tāpat ikdienas prasmes viņas apgūst viena no otras. Ne šobrīd, bet vispār biedrība veicina mammām vīziju par nākotnes profesiju, pieaicinot karjeras konsultanti Jolantu Priedi, kas individuālu vai grupu nodarbību rezultātā palīdz to atrast. Labprāt viņas pilda arī testus, kā arī iestājoties aizpilda anketu, kur galvenokārt sievietes norāda vēlmi pēc savas mājvietas un iespēju audzināt savu bērnu. 

Izveidojusies brīnišķīga komanda

Valda ir dzīves bagāta sieviete. Uz Liesmas jautājumu par  motivāciju darboties ar šīm sievietēm viņa atbild: «Man likās, ir sasniegti tādi griesti un kur vēl tālāk? Ka viss sāk jau atkārtoties, ka esi jau pabijis visādās pozīcijās un visādi posmi ir izieti. Iesaka, ka cilvēkam ik pēc septiņiem gadiem kaut kas jāmaina. Man, vārdu sakot, bija pienācis tas brīdis, kad kaut kas bija jāmaina.»  Kādā pasākumā viņa satikusi patvēruma mājai kaimiņos dzīvojošus cilvēkus, kas pastāstījuši par topošo patvēruma māju. Šī informācija pamudinājusi pieņemt šo izaicinājumu. «Tas viss bija jauns un pilnīgi cita dzīve no tām jomām, kur es biju strādājusi iepriekš, bet tā vēlme palīdzēt bija. Tā pieredze ir tik liela, ka jaunajām māmiņām ir ko dot, arī pārējās tā ir pievienojušās, no dažādām jomām,» stāsta Valda.

Gadu gaitā viņas līdzgaitnieces ir pamanījušas, ka šobrīd ir izveidojusies brīnišķīga un ļoti saskanīga komanda, kur katra ir savas nozares pārstāve un ļoti labi papildina cita citu. «Esam dažāda vecuma sievietes, kam ir kopējais redzējums un misijas sajūta, arī tas, ka labi spējam vienoties par vienkāršām lietām,» tā Valda. Notiek pastāvīgi saziņa gan rakstiski, gan ar video zvanu palīdzību, lai apmainītos ar informāciju.

Tramplīns lēcienam

Valda patvēruma māju salīdzina ar tramplīnu, kas kalpo šeit nonākušo sieviešu dzīvē. «Katram lēcienam ir vajadzīgs tramplīns, bet no cilvēka atkarīgs, kā viņš tramplīnu izmantos, jo var veiksmīgi nolēkt, bet var arī nokrist. Stāsti ir dažādi: viena māmiņa devās uz ārzemēm, bet atgriezās, cita savukārt pēc četriem mēnešiem atgriezās patvēruma mājā. Bija kur dzīvot, vīrietim bija darbs, likās labi, bet kaut kas nenostrādāja, atgriezās un turpināja viena pati. Ir vajadzīgs gribasspēks un tā noturība,» stāsta Valda. Tomēr ir arī laimīgi stāsti par māmiņu dzīvēm pēc lēciena no tramplīna. Sievietēm izdodas nodibināt jaunas ģimenes, mācoties no pagātnes. 

JAUNĀS MAMMAS kopā ar Valdu (attēla centrā) pie balti klātā galda, kas palicis pēc 4. maija svētku svinībām. E. Kristiņas foto