Jebkurā lietā svarīgs ir kopdarbs

Plašās telpas ar augstajiem griestiem rada atvērtības un nepārtrauktas kustības sajūtu. Gaitenī, gatavi izbraucienam, stāv divi elektrovelosipēdi.

Valmieras novada pašvaldības policijas priekšnieka Induļa Rūša kabinets, šķiet, arī iekārtots ne omulīgai un ērtai iesūnošanai, bet laikam, ko aizpildīt darbīgi un lietišķi. Plauktos greznojas ciemiņu vesti suvenīri un dāvanas. Viens no tiem ir vācu kolēģu autogrāfiem aprakstīts krekls, ko nupat dāvinājis Gīterslo policijas priekšnieks. No ierāmētas fotogrāfijas raugās Valsts prezidents kopā ar Induli šajā pašā kabinetā. Ir pašvaldības Atzinības raksts, Iekšlietu ministrijas Pateicība un dažādi suvenīri.

Saruna ar Valmieras novada pašvaldības policijas priekšnieku INDULI RŪSI par darbu pēc novadu apvienošanas, par jaunizveidoto struktūru un būšanu tuvāk iedzīvotājiem, tuvāk savējiem.

* * *

Kopā ar dažādām pārmaiņām, kas notika mūsu valstī pēc Atmodas, mainījās arī policijas struktūra un tika ieviesta agrāk nebijusī pašvaldības policija. Kā tas notika pie mums?

2012. gadā izveidoja Valmieras pilsētas pašvaldības policiju. Savukārt, izveidojot lielo novadu, 2021. gada 1. septembrī sāka darboties Valmieras novada pašvaldības policija, apvienojot līdz tam esošos astoņus policijas iecirkņus, ar centru Valmierā, jo tobrīd šīs telpas jau te bija, kā arī dežūrdaļa, kas darbojas līdz šim brīdim.

Kā jūs nokļuvāt šajā amatā?

Man ir paliela pieredze valsts policijas darbā. 2020. gada februārī pabeidzu dienestu valsts policijā, kur pēdējos astoņus gadus biju Valmieras policijas priekšnieks. Aizgāju izdienas pensijā un teicu: viss, pietiek! Tomēr bija tā, ka iepriekšējais Valmieras pilsētas pašvaldības policijas priekšnieks Armands Miķelsons savu darbu bija beidzis, un uz šo amatu bija izsludināts konkurss, un es arī tajā piedalījos. Pusgadu biju padzīvojis pa māju un sapratis, ka kaulos spēks vēl ir un varu vēl ko labu izdarīt. Aicināja arī bijušie kolēģi.

Valsts policijas karjeras stāsts ir tāds, ka biju strādājis ceļu policijā, pēc tam lielāko laiku par Valmieras pagasta iecirkņa inspektoru, tad, lēnām kāpjot pa karjeras kāpnēm, vienu brīdi biju iecirkņa priekšnieks, tad kārtības policijas priekšnieks ar atbildību par ceļu policiju, patruļdienestu, dežūrdaļu, iecirkņa inspektoriem. Beigu beigās pēdējos astoņus gadus biju kriminālpolicijas priekšnieks Valmierā. Pieredze bija. Protams, visu nekad nevar zināt, viss mainās, attīstās, un jāiet laikam līdzi.

Pēc reģionālās reformas man un arī manai vietniecei Rasmai Grasbergai, kura bija arī pašvaldības policijas priekšnieka vietniece un ir cilvēks ar pieredzi, uzticēja izveidot Valmieras novada pašvaldības policiju. Izveidē piesaistījām arī Kocēnu pašvaldības policijas priekšnieku Jāni Kaibi. Trijatā domājām, plānojām, kā tas varētu notikt, gan nezinot, kurš kādu amatu ieņems.

Vai nebija nekur, kur paskatīties jau esošus piemērus, lai nebūtu jāizgudro velosipēds pilnīgi no jauna?

Teikšu godīgi – protams, varēja, un mēs to arī darījām. Bijām, piemēram, ciemos pie Jelgavas policijas, kas tobrīd bija ļoti attīstījusies, bet, mājup braucot, domāju, ka arī mēs tā varam, jo ir visas iespējas. Un kā jūs domājat – nesen bija atbraukuši Jelgavas novada pārstāvji pieredzes apmaiņā, un mums bija, ko parādīt. Bija gandarījums. Arī paši pirms šīs struktūras veidošanas bijām pudu sāls kopā apēduši, bet mums ļoti palīdzēja Vidzemes Augstskola. Tur bija grupa, kas salika kopā, kā tai struktūrai būtu jāizskatās. Valsts policijā arī notika reforma, un es sapratu, ka ir jāpaliek kādiem cilvēkiem uz vietas, kas ir tuvāk tautai, kas pārzina vietējos apstākļus. Iecirkņa inspektors savā teritorijā ir tas cilvēks, kurš vairāk vai mazāk pārzina visu. Novada vadība mums uzticējās. Nezinot to, vai būšu novada pašvaldības policijas priekšnieks, man bija jāiet pie deputātiem aizstāvēt šo ideju un prezentēt projektu. Bija interese un daudz jautājumu, bet guvu lielu atbalstu. Jāsaprot viens – pašvaldības policija dzīvo no pašvaldības līdzekļiem. Tā mēs apvienojām novadā astoņas esošās policijas, lai katrā teritorijā uz vietas būtu vismaz viens cilvēks, un tas tā ir līdz šim brīdim. Mums strādā daudz kolēģu, kuri no valsts policijas aizgājuši izdienas pensijā.

Mēs ļoti sadarbojamies ar apvienību vadītājiem, ar valsts policiju. Man, protams, ir jāpieņem gala lēmums, bet problēmas mēs pārrunājam un risinām kopīgi. Es ļoti uzstāju, lai mums būtu arī tāds amats kā nepilngadīgo lietu inspektors, jo tas ir posms starp ģimenēm, bērniem, valsts policiju, skolām, bērnudārziem. Kadrus atrast šim darbam nav viegli. Grūti atrast cilvēku, kas ar sirdi un dvēseli grib darīt savu darbu. Tur jābūt labai komunikācijai ar iestāžu vadītājiem, ar bērniem.

Kā var nodalīt – kas darāms jums un kas valsts policijai?

Mēs nedalām, darbojamies vienā ritmā. Atšķirībā no valsts policijas mēs neuzsākam kriminālprocesus. Ja ir pārkāpumi ar mantas vai miesas bojājumiem, zādzības un tml., tas nav mūsu kompetencē, bet mēs palīdzam. Mums novadā ir attīstīta videonovērošana, ir dežūrdaļa. Vidēji nedēļā ir padsmit izsaukumu, uz kuriem mēs braucam. Mums rācijas strādā uz viena kanāla ar valsts policiju. Viņi dzird, ko mēs runājam, un otrādi. Otra rācija ir ar ugunsdzēsējiem, lai vajadzības gadījumā palīdzētu evakuēt cilvēkus, apsargāt notikuma vietu utt.

Kāpēc jau no paša sākuma bija jādala valsts un pašvaldības policijā?

Savā laikā, kad es ieguvu jurista diplomu, diplomdarbā pierādīju, ka pašvaldības policija nav vajadzīga, bet tagad es pateikšu godīgi, ka ir gan vajadzīga, jo tas ir liels atbalsts kārtības nodrošināšanā. Savulaik bija tā, ka pašvaldība varēja no savas puses materiāli un finansiāli atbalstīt valsts policijas inspektoru ar transportu, degvielu, dzīvokli vai tml., to pat likums noteica, bet tad vienā brīdī valsts to nogrieza kā ar nazi nost. No tā izrietēja šīs pārmaiņas.

Jaunā sistēma ir pierādījusi savu lietderību?

Jā, ne velti Valmieras pilsēta ir viena no drošākajām pilsētām valstī. Vienmēr būšu par to, ka jādara darbi kopā, vai tas būtu sociālais dienests, bāriņtiesa vai jebkura cita iestāde, jo tad ir pavisam cits rezultāts. Šajā ēkā atrodas Valsts Darba inspekcija. Arī ar viņiem mēs sadarbojamies. Jebkurā lietā kopdarbs ir svarīgs un arī atbalsts no pašvaldības vadības. Jāteic, ka katrā pašvaldībā šī struktūra un darbs notiek nedaudz atšķirīgi. Piemēram, ir pašvaldības, kurās policisti svētdienās nestrādā, ir, kur pašvaldības policisti strādā līdz pieciem vakarā, un lielākajā daļā novadu nav dežūrdaļas kā mums, nav videonovērošanas.

Pašvaldības mājaslapā uzrādīto policijas pienākumu apjoms ir liels. Viens no tiem ir Operatīvās informācijas centrs ar telefona numuru 8484. Cilvēki zvana?

Jā, zvana dažādos gadījumos – kautiņi, alkohola lietošana, par to, ka nav siltais ūdens vai koks uz ceļa nokritis, dzīvnieks nobraukts vai nepatīk, ka kaimiņiene baro kaķus, vai traucē, ka kāds smēķē uz balkona... Ļoti dažādi. Telefons strādā 24/7. Dežurants uzklausa ikvienu un risina jebkuru jautājumu. Pats es arī cenšos piedalīties.

Ko dara teritoriālo ūdenstilpju uzraudzības grupa?

Izveidojām četru cilvēku grupu, kas nodarbojas ar nelikumīgās zvejas apkarošanu. Mums novads ir liels, kura tālākais gals ir pāri par 70 km attālumā. Šajos jautājumos strādājam kopā ar Vides dienestu un valsts policiju. Piemēram, 2023. gadā no ūdenstilpēm izņēmām kopā vairāk nekā 80 metrus nelincencētu zvejas tīklu ar beigtām zivīm. Tagad tas ir samazinājies, tomēr nav izskausts. Viņi vaktē mūs, mēs – viņus. Tās pašas vimbas – ir noteikts daudzums, cik drīkst sev paturēt vienā reizē, bet gadās kuriozi, kad cilvēks noķer 30 zivis, lai gan tik daudz viņam nevajag, bet tik labi ķērās! Līdzīgi ar līdakām un citām zivīm.

Ar kādām problēmām jāsaskaras visbiežāk?

Alkohola lietošana, zvana par nesakoptām teritorijām, par ugunskuru kurināšanu, jo pilsētas un ciemata teritorijā nedrīkst dedzināt sadzīves atkritumus. Tā ir liela problēma. Auto novietošanas un stāvēšanas noteikumu neievērošana, bet pēdējā laikā tas ir uzlabojies. Kolēģi konstatējuši, ka ļoti bieži autovadītāji nezina ceļu satiksmes noteikumus un neskatās ceļa zīmes.

Nav tā, ka darbs iznīcina ticību labajam?

Ir dažādi. Šobrīd es nesaprotu, kāpēc pasaulē tā notiek, lai gan pasaulē ir arī daudz labu cilvēku… Nupat augusta beigās biju Ukrainā. Pievienoties braucienam mani uzaicināja Igaunijas kolēģi. Gan patvertnē pasēdēju, gan izjutu visu, kā tas tur ir, redzēju gan labo, gan slikto, redzēju invalīdus, kapus, sievietes, kuras sēž pie savu tuvinieku kapa, redzēju daudz ko… Viss atstāj iespaidu.

Civilā aizsardzība arī ir pašvaldības policijas pārziņā. Valmieras novads ir gatavs dažādām situācijām?

Jā, ir. Ir civilās aizsardzības plāns ar dažādiem pielikumiem – gan karadarbības, gan dažādiem citiem gadījumam. Ir lietas, ar kurām mājaslapā katrs var iepazīties. Mēs tiekamies ar iedzīvotājiem un izrunājam šīs lietas, es pats personīgi esmu ticies ar pensionāru biedrību. Nupat bija Nameja mācības. Katram gan arī vajag telefonā aplikāciju 112. Ukrainā patvertnē vienīgā saikne ar ārpasauli bija mobilais telefons. Tad tu skaties, kā lēnām kartē iekrāsojas apgabali, kur notiek apšaudes un kā tas lēnām nāk uz tavu pusi… Tāda tur ir realitāte, bet, neskatoties uz visām nelaimēm, kas notikušas, viņi turpina dzīvot. Būvē ceļus un mājas. Mēs esam liela valsts, viņi saka, attīstīsimies, Ukrainu nevienam neatdosim. Katru ģimeni ir skāris karš, vai tas ir skolasbiedrs, darbabiedrs, kaimiņš, tuvinieks. Kritušie viņiem ir svētā piemiņā. Bet viņi turpina dzīvot.

Jūs nupat bijāt seminārā. Kas tur notika?

Tas bija seminārs civilās aizsardzības jomā. Mācību ietvaros bija «jāuzņem» bēgļi no citām pilsētām, teorētiski jāpamato, kur izvietot, kā nodrošināt ar pārtiku, kāda būtu pārvietošanās kustība, kāda sadarbība. Visi kopā izstrādā to redzējumu, kā tas varētu notikt, ja būs nepieciešams.

Kas jūsu darbā jums personīgi ir būtiskākais?

Katram jāsāk ar sevi. Man arī. Es, piemēram, nelietoju alkoholu vairāk nekā 20 gadus. Viens ir tas, ka veselības labad, bet otrs – lai es varu pieņemt lēmumus ar tīru sirdsapziņu. Jātur savs vārds. Es dzīvē neesmu kukuli ņēmis, un man arī nepiedāvā.

Darbs pilns stresa…

Stress ir, jā. Darbā aizvadīti 36 gadi. Visādiem laikiem iziets cauri, tiem pašiem deviņdesmitajiem, reketieru laikiem. Secinu, ka esam bijuši dulli. Tagad es diez vai ko tādu vairs darītu. Mani vienaudži, ar kuriem kopā gājām uz ballēm, vieni aizgāja uz vienu pusi, otri – uz pretējo…

Kā struktūra darbojamies, attīstāmies. Galvenais uzsvars uz pārkāpuma novēršanu, tāpēc arī, piemēram, jau otro gadu dalām auto logā liekamos pulksteņus-laika limita zīmes.

Kas attiecas uz mūsu profesiju, es saku: tu visiem nekad nebūsi labs. Vai nu tu būsi slikts cietušajam, kuram kādu iemeslu dēļ nebūsi varējis palīdzēt, vai, ja noķersi vainīgo, tam būsi slikts. Ar to ir jādzīvo, bet nekad nav tik slikti, lai tās būtu beigas. Pieceļamies, skatāmies un ejam uz priekšu!

INDULIS RŪSIS, Valmieras novada pašvaldības policijas priekšnieks.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001