Kā es braucu Eiroparlamentu lūkoties

Kad jautājumi publicēti, atbildes saņemtas un izvērtētas, pareizo atbilžu autorus aicina uz tikšanos redakcijā ar pašu deputātu, kuras laikā tiek izlozēti divi laimīgie, kuri dosies uz Briseli, lai iepazītos ar Eiropas Parlamenta darbību. Parasti šajās reizēs uz Eiropas galvaspilsētu uzaicināti arī žurnālisti,  un, kaut arī Briselē biju jau reizes divas pabijis, vieglprātīgi apsolījos padomāt — ar klusu cerību, ka varbūt kādam kolēģim šī iespēja šķitīs aizraujoša. Diemžēl nevienu no uzrunātajiem ar bezmaksas Briseles braucienu iekārdināt neizdevās, un nekas cits neatlika, kā pašam piekrist Kariņa aicinājumam. Taču šādam pasākumam ir liels mīnuss – izlidošana rīta agrumā, atgriešanās Latvijā – nākamajā dienā ap pusnakti, kad pirmie vilcieni un autobusi uz Rīgu vēl nekursē, bet pēdējie uz Valmieru jau aizgājuši, tāpēc jālūdz radiniekiem naktsmājas, kā arī aizvešana un atvešana no lidostas.

Tā kā brauciens bija paredzēts aprīļa otrās nedēļas otrdienā un trešdienā, apzinīgi nostrādājis pirmdienu, kas mūsu darbā ir nedēļas trakākā diena, sēdos auto, lai vēl pirms saules rieta paspētu pie meitiņas peciņas, kas dzīvo Rīgas pievārtē. Ticis gandrīz līdz  autokombinātam, redzu, ka no sānceļa Rīgas šosejai tuvojas baļk­vedējs ar piekabi, kas neko labu nevēsta, jo, kā zināms, fūres un baļķvedēji nemēdz dot ceļu sīkākām vienībām un arī šis nav nekāds izņēmums. Darba diena nupat kā beigusies, satiksme diezgan dzīva, tāpēc neriskēju par katru cenu traukties garām, bet pacietīgi uz 80 km/h vilkos aizmugurē, mierinot sevi ar domu, ka pēc Sēnītes, ticis uz divvirzienu maģistrāles, papilnam atspēlēšos. Tomēr maniem sapņiem nav lemts piepildīties – baļķenieks nogriežas Inčukalna virzienā, liedzot man ilgi gaidīto apbraukšanas prieku.

Kad nu esmu nogriezies uz Rīgas apvedceļa, saulīte lēnām, bet nenovēršami tuvojas horizontam. Laikam arī tāpēc un, nevēloties vilkties aiz fūrēm, uz Salaspili nogriežos nevis kā parasti, bet ātrāk.