Kad 1. aprīlis pretrunīgs vai ar dubultu smaidu nāk

Pietiekami reti ir tādi gadi kā šis (iepriekšējais bija 1956. un nākamais būs vien 2029.), kad kristiešu lielās ticēšanas — Lieldienu — pirmā diena sakrīt ar 1. aprīli — lielāko neticēšanas dienu, kad baidāmies tikt izjokoti. Par kristiešu svētkiem, kuros tiek svinēta Jēzus Kristus augšāmcelšanās trešajā dienā pēc krustā sišanas, vairumam cilvēku ir pietiekami liela skaidrība, taču par Joku dienas — 1. aprīļa — īpašo vietu kalendārā viena skaidrojuma nav. Tās viena pret otru stāv tik lielā pretrunā, ka kopā, šķiet, nesader nekādā veidā, jo tiek uzskatīts, ka 1. aprīlī ir dzimis Jūdass (cilvēks, kurš, uzdodamies par draugu, Jēzu nodod). Pat vēl vairāk, senāki ticējumi vēsta, ka tieši 1. aprīlī no debesīm cilvēku apmuļķošanai velns nomests. Nav gan teikts, vai tas pietiekami labsirdīgais, kas Latvijas purvos un arī kādā Jaunsudrabiņa romānā mitinās, vai arī tiešām sātaniskais, Bībelē minētais un cilvēku prātus uz ļaunumu kūdošais. Ar to pirmo latvieši tīri labi vienmēr ir mācējuši galā tikt un paši viņu allaž muļķojuši, bet ar otro gan nevienam nekādai sadzīvošanai nevajadzētu būt, jo tas jau kopš kristietības ienākšanas baltu zemēs te tikai un vienīgi no svešas pasaules sātaniskas negantības ir šurpu gādājis un, ja tā labi izvērtē, šodien vēl lielākos apjomos te turpina vairot.