Kam būs, kam nebūs augšāmcelties?
Rīt – Lielā Piektdiena (vismaz tiem, kuriem tā svēta), pēc Klusās Sestdienas – laiks olu ripināšanai un šūpoļu kāršanai. Svētki, vispārējs prieks, pavasara atmoda...
Pērkons jau nodārdējis, it kā var pat droši sēdēt uz zemes. Taču nepagaist cits, asiņains negaiss dienvidu pamalē. Vai tā dēļ olas – vistu vai šokolādes – mums nespiedīsies kaklā kā akmeņi?
Vācu filosofs Teodors Adorno 1949. gadā skarbi noskaldīja, ka pēc Aušvicas vairs nekāda poēzija nav iespējama – nu to sacerēt ir barbarisms. Droši vien daļa (ceru, nebūt ne niecīga) no mums sev vaicā: cik patiesi Lieldienu prieki vairs iespējami pēc Bučas, Mariupoles, Kramatorskas? Pavaicāsim, padomāsim – un tad meklēsim sīpolu mizas vai košās veikala krāsas. Pavasaris, tradīcijas, vēl jo vairāk pati mūsu tagad tik trauksmainā dzīve strikti pieprasa serotonīnu un citus laimes hormonus.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv