Kāpt pāri baiļu zonai
Viņa palīdzējusi simtiem vecāku negribētiem bērniem uzmeklēt jaunas mājas. Pati savā ģimenē uzņēmusi un izaudzinājusi desmitus. Viņa ir Latvijas Lepnums, draugs un padomdevēja, kādreiz arī citu nesaprasta. Saruna ar Zvannieku māju saimnieci SANDRU DZENĪTI-CĀLĪTI.
Kāds jūsmājās ienāk Ziemassvētku gaidīšanas laiks?
Ziemassvētki ir jāgaida ar patiesu prieku un jābūt atvērtiem tiem skaistajiem izaicinājumiem, kas mūs darīs par citas kvalitātes cilvēkiem. Visi satraukumi, kas mums tuvojas, būs skola, acīmredzot mūs citādi izskolot nevar. Riņķī un apkārt runājam par kaut kādām vērtībām, bet patiesība ir tāda, ka nemākam rūpēties par saviem bērniem un vecajiem cilvēkiem. Tie mums var dzīvot nožēlojamos apstākļos. Ja Latvijā bērnunamos ir jādzīvo 2000 bērnu, tad tas kaut ko par mums liecina... Tagad mums nāk virsū civilizācija un kultūras, kuru centrs ir ģimene, nevis labklājība. Mums tuvojas ļaudis, kuru statusu vērtē pēc tā, cik liela un spēcīga ir ģimene. Mēs esam izbailēs, un faktiski mums arī ir par ko baidīties, jo klāt ir lietu pārvērtēšanas laiks. Ja neiemācīsimies par saviem bērniem gādāt, pār mums nāks ļoti liels pārbaudījums.
Centos pajautāt par decembra gaišumu, bet sāki runāt par to zaņķi, kas apkārt...
Man visu laiku par to jādomā... Mēs jau varam brēkt, ka nevaram, ka šādas pārmaiņas negaidām, bet tas protests nevienu vairs neinteresē. Mēs dzīvojam labklājīgā pasaules daļā, mēs esam sistēmā, kas vērsta uz labklājību, un tagad mums ar to būs jādalās. Mēs mācīsimies. Es domāju, ka mūsos kaut kāds lūzums notiks un spēsim kļūt labāki arī pret saviem bērniem. Varbūt kļūsim saliedētāki, jūtot gan otra sāpi, gan prieku.
Zvannieki bērniem palīdz jau 15 gadus. Ikdienā iepazīsti tik daudz no izpostītā, bet liekas, ka nepagursti.
Kāpēc sāku runāt par bēgļu plūsmu un vērtībām? Tāpēc, ka daudz saskaros ar neatsaucību, kritiku, bailēm. Cilvēki mēdz teikt: ar mīlestību vien nepietiek. Manuprāt, mēs vairs nezinām, ko nozīmē mīlēt. Mīlestība kļuvusi paģēroša, pazemojoša, un tad mēs brīnāmies, ka nesaņemam mīlestību atpakaļ. Uz bērnunama bērniem raugāmies vērtējoši: kādi viņi ir?
MANA PĀRLIECĪBA — bērna vajadzības, intereses, visa viņa dzīve ir jānoliek priekšplānā un tad jautājumi jāskata. Tā nenotiek. Notiek runāšana, lieka spriešana, kam bieži nav rezultāta, tā Sandra Dzenīte- Cālīte no Zvanniekiem. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv