Kas viņi ir? Kāpēc bēg?
Stereotipi un bailes vada sabiedrības domāšanu, kad runa ir par to, kā pieņemt jauno un sadzīvot ar pārmaiņām. Jau pirms gadiem desmit demogrāfs Ilmārs Mežs norādīja, ka Latvijas darba tirgus piedzīvos katastrofālu darbaspēka trūkumu un līdzīgi kā attīstītās ES valstis meklēs gan speciālistus, gan melnā darba darītājus. Un tas notiks uz cittautiešu, uz citas kultūras un reliģiskās pārliecības cilvēku rēķina. Pastarpināti viņš mudināja saprast, ka iebraucēji, bēgļi, patvēruma meklētāji var būt resurss, nevis nevajadzīgs bieds.
Bēgļi Latvijā? Kad pirms četriem gadiem arī Latvijai tika noteikta bēgļu uzņemšanas kvota, nosakot, ka mūsu sabiedrībā varētu dzīvot ap pussimts bēgļu, pārsvarā no kara plosītās Sīrijas, spekulāciju bija ļoti daudz.
Biežākais priekšstats: atbrauks, veģetēs, sasauks savus draugus, kaimiņus, tērēs to naudu, kas būtu vajadzīga arī Latvijas ģimenēm. Ja gados jaunākā sabiedrība argumentēja, ka vajag celt algas, radīt sociālo stabilitāti valstī, lai labāk atgriežas Latvijas valsts piederīgie, kas devušies ekonomiskajā emigrācijā, tad vecākā paaudze slīga pārdomās par valodas, kultūras, darba tikuma zaudēšanu, jo bēgļi ir jaunu tradīciju, svešu reliģiju pārstāvji.
Kā medijam un žurnālistam daudzpusīgi "bēgļu jautājumu" skaidrot sabiedrībai? Sniedzot pēc iespējas vairāk informācijas par to, kādēļ notikusi bēgļu krīze, kādēļ pieņemti attiecīgie lēmumi par atbalstu kara zonu skartajām, vardarbību un badu pārcietušajām ģimenēm un īpaši ģimenēm ar bērniem.
Meklēt avotus, kas ļautu stāstīt, kāda ir politiskā, ekonomiskā situācija valstīs, kuras bēgļi pamet, un pētīt, izzināt, kāds pirms kara un apvērsumu krīzes bijis šo valstu ekonomiskais saturs, cik sakārtota izglītības nozare. Tas ļauj ieraudzīt pareizāku ieceļotāja portretu.
"Pirms kara Sīrija un Latvija ekonomikas un izglītības ziņā bija vienādā attīstības līmenī. Taču mēs savā galvā iedomājamies Tuvos Austrumus kā mazāk attīstītas sabiedrības," norādījusi "Providus" vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jautājumos Agnese Lāce, piebilstot, ka veiktajos pētījumos atklājies, ka puse Latvijas sabiedrības vēl būtu gatava pieņemt iebraucējus no ES valstīm, bet citi nekādā gadījumā nav vēlami.
Žurnālista uzdevums ir analizēt konkrēto situāciju. Bēgļu plūsma, kas raisīja diskusijas par Latviju kā patvēruma meklētājus uzņemošu valsti, pašlaik ir teju apstājusies. Patvēruma meklētāju centrā "Mucenieki" esot aizņemti vien 10% gultasvietu, un tur pārsvarā izmitināti nelegālie ES robežas šķērsotāji, visbiežāk no Azerbaidžānas, Čečenijas, Krievijas.
Lielas vilkmes kļūt par Latvijas iedzīvotājiem, te palikt un strādāt nevienam nav.
Vēl žurnālists, rakstot par šo problemātiku, var bāzēties uz pieredzes stāstiem. Starp citu, pirmie bēgļi, kuru ierašanās Latvijā un Vidzemē raisīja rezonansi, bija septiņi pusaudži un jaunieši no Somālijas. Tas notika pirms 13 gadiem. Šī pieredze bija abpusēji laba, jo "Zvannieku" ļaudis, Cālīšu ģimene, kas ikdienā Cēsu pusē gādā par vecāku pamestiem bērniem, arī bēgļiem atvēra namdurvis, jaunākos sūtīja skolā.
Tā rodas vēl virkne jautājumu, kā stāstīt par bēgļu jautājumu: kas viņi ir, kāpēc bēg, kā varam atbalstīt? Vai bēgļi ir gatavi integrācijai? Vai mēs esam gatavi iekļaut?
Reģionālo laikrakstu pielikums "Novadi saprot". MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.