Katra dzīvība ir svarīga
Deviņus no savas dzīves trīsdesmit gadiem kaprālis EDVARTS MELNIS godam strādājis Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, iemantojot kolēģu cieņu un augstu profesionālo novērtējumu, jo pieradis analizēt notiekošo un vienmēr teikt taisnību, lai cik rūgta tā reizumis būtu.
Kas tevi pamudināja izvēlēties ugunsdzēsēja profesiju?
Dienesta gaitas Valmierā uzsāku, aizejot no augstskolas, jo ugunsdzēsība man nebija sveša – no bērna kājas darbojos ugunsdzēsības sportā Naukšēnos skolotājas Lindas Čākures vadītajā pulciņā, viņas tēvs Andrejs Rullis bija brīvprātīgo ugunsdzēsēju priekšnieks – caur viņiem es iesaistījos šajā sportā. Vienubrīd gan tas palika tā kā maliņā, jo parādījās citas jauniešiem raksturīgas intereses, iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet to nepabeidzu: lai arī sports man patīk, bet tas, kā tur to interpretēja, izrādījās citādāk, nekā to biju iedomājies, tāpēc izlēmu, ka jāmēģina dzīvē darīt kaut ko citu. Atgriezies mājās, pieteicos VUGD, kur bija parādījušās vakances, izpildīju fiziskos normatīvus un nokļuvu dienestā.
Kādi bija tavi pirmie darba pienākumi?
Sākotnēji bija daudz jāmācās, jāizprot, kā darbojas tehnika, kādi saukļi, kādas pakāpes, kādi cilvēki apkārt, jo katram raksturs un domu gājiens ir citādāks, tāpēc jāiepazīst viss kolektīvs. Pirmais pienākums man bija mācīties, pētīt, vajadzēja no mašīnas novilkt maģistrālo šļūtenes līniju līdz dalītājam, lai nodrošinātu ūdeni kolēģiem, kuri jau labu brīdi strādāja dienestā, zināja, kas un kā ir jādara.
EDVARTS MELNIS ugunsdzēsēja... Sandras Vējiņas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Dzēst ugunsgrēkus arī ne pārāk priecīgs darbs, bet vilkt no ūdens noslīkušos... Brrr! Visu cieņu šo darbu veicējiem.
Žurnālā ,,Likums un Taisnība,, ir rakstiņš par pirmo sievieti-ugunsdzēsēju. Viņa dienestu uzsākusi jaunuzceltajā ugunsdzēsēju depo. Tikai iedomājos cik ļoti ,,laika zoba,, skarts tas būs viņai aizejot pensijā.