Krāj zudušās Latvijas daļu

Pati porcelāna rūpnieciskā ražošana ir pagātne. Kuzņecova, vēlāk Rīgas porcelāna fabrikai nav tiešu turpinātāju, bet mums ir palicis mantojums, un tas mantojums glabājas teju katrā mājā – pa krūzītei, tasītei, pusdienu šķīvim un skaistākajā gadījumā – veselai pilnai trauku servīzei. Taču ir porcelāna trauku kolekcionētāji, un viņu, kā izrādās, nav mazums. Viņi izvēlas veidot terīņu vai pilnu pusdienu servīžu kolekcijas, uzmeklē tikai cukurtraukus, tikai kafijas kannas vai Rīgas porcelāna fabrikā ražotās figūriņas. Kāds kolekciju veido ar vienas formas traukiem, cits – vienādiem dekoliem.

ĀĶIS LŪPĀ bija, ieraugot, ka ir tējas servīze «Anita». Valmieriete Anita Kokoreviča-Vilciņa pirms trim gadiem izlēma, ka kolekcionēs Anitas krūzītes un nokomplektēs vienu servīzi. Pašlaik viņas kolekcijā ir servīzes centrālie trauki, bet pārējos kolekcionāre vēl meklē. Foto no personiskā arhīva