Labākais ir tas, ka varu palīdzēt

- 29.Jūlijs, 2020
Valmierietis
Laikrakstā

Kā jums paiet šī vasara?

Mierīgāk... Kovida dēļ esmu daudz atpūtusies, jo mēs Bastionā nestrādājām, nedrīkstēja. Raimonds mums bija vienīgais pelnītājs, elektriķi jau varēja strādāt.Vakar visi atbraucām mājās, bijām nedēļu pie jūras. Aiz Tūjas, netālu no Veczemju klintīm, noīrējām mājiņu. Bērniem ļoti patika!

Tagad man atvaļinājums — mums ir labi darba devēji! — bet pēdējās dienas gan sanāca tādas saspringtākas: bija jākārto dokumenti, man un bērniem jāmaina pases. Plānā vēl daudzkas vēl jāizdara, pirms sāksies darbs.

Kāds bija jūsu ceļš uz fizioterapeites profesiju?

Mans ceļš noteikti sākās ar skolas gadiem. Visu laiku, no 1. līdz 12. klasei, mācījos Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā. No piektās klases patika un padevās vieglatlētika, pirms tam kādu laiciņu arī basketbols. Skolā mani sportā ievirzīja Marta Ādamsone, Jānis Ķerzums un Daira Kraukle, bet dzīvē tā īsti — Līga Dzene un Raitis Ravinskis, mani skolotāji sporta skolā. Ģimnāzija deva labu izglītību, bet virzību dzīvē — tieši Līga un Raitis. Piecus gadus mācījos arī mūzikas skolā, mamma lika... Bet fiziskās aktivitātes bija visnoturīgākās, jau 9. klasē man bija skaidrs, ko gribu studēt, ar ko saistīt savu dzīvi, ar profesijas izvēli nebija problēmu. Pat nezinu, nevaru pateikt, kāpēc, bet fizioterapija saistīja, un tūlīt pēc vidusskolas iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pimajā kursā vēl domāju par pedagoģiju, bet trešajā sapratu, ka tomēr vairāk gribas ko citu, un tā pēc pieciem gadiem beidzu ar fizioterapeita un sporta skolotāja diplomu. Varu atzīties: man ļoti patika Sporta pedagoģijas akadēmijā! Nekļuvu gan ne par treneri, ne par skolotāju — esmu fizioterapeite jau gadus vienpadsmit, jo sāku strādāt savā specialitātē vēl augstskolas laikā, arī sporta klubā Valmierā reizi nedēļā vadīju treniņus.

Kas ir tas brīnišķīgais, kas jūs saista šajā darbā?

Tas, ka tu vari palīdzēt cilvēkiem, izstāstīt un parādīt, iemācīt, kā būtu labāk, kā viņiem atvieglot savu ikdienu.

Tas, ka daudzi tev pateicas, ir priecīgi par rezultātu, zvana un jautā, kas vēl vajadzīgs.

Ko galvenokārt gribat iemācīt cilvēkiem?

Kā viņi paši sev var palīdzēt — pēc traumas, kritieniem, pēc ilgstoša vienveidīga sēdoša darba pie datora, bet galvenais, lai to darītu pareizi. Lai nebūtu tā, ka daudzi vingro pa savam: Youtube paskatās visādus klipus ar pamācībām, kā vingrot, cilvēks cenšas un tomēr pēc kāda laika konstatē, ka joprojām sāp mugura, rokas vai pēdas. Jo tur ir mazas, bet būtiskas nianses, un visiem neder viens un tas pats. Ir gandarījums, kad tu iemāci cilvēkam, kā pareizi sēdēt pie datora vai kā nest smagumus, kā savā darba vietā ieņemt pareizo ķermeņa stāvokli.

Kādi ir jūsu pacienti un kā varat viņiem palīdzēt?

Kopumā maz ir tādu ļoti smagu pacientu. Vairāk ir cilvēki ar savilktām sprandām, sāpošām mugurām, jostas daļu. Ir arī pacienti pēc kritienu traumām. Problēmas rada neveselīga pārtika, mazkustīgums, sēdēšana pie datora vai fiziski pārāk smags darbs. Mēs Bastionā strādājam sešas fizioterapeites, esam mazliet specializējušās. Ir kolēģes, kas strādā ar bērniem, arī zīdaiņiem, es vairāk darbojos ar lielākiem bērniem un pieaugušajiem. Piemēram, desmitgadīgi zēni jau bieži vien ir motivēti sev palīdzēt, sevišķi tie, kas nodarbojas ar sportu, un tad arī terapijai ir rezultāti. Pārsvarā mūsu mērķis ir atvieglot cilvēku ikdienu, lai viņi būtu veselāki, vairāk kustētos, pareizi vingrotu.

Nezin kādēļ es atceros savus pacientus — pēc sejas, balss, kādreiz pēc diagnozes. Katrs cilvēks ir tik individuāls... Katrs ir viņš pats. Un bieži sanāk tik jauka komunikācija!

Kāds jūsuprāt ir ideāls klients, pacients?

Tāds, kurš ieklausās un uztver to, ko viņam saku, rādu. Motivēts, ieinteresēts pacients. Ir viegli un patīkami strādāt, ja redzi, ka tavs darbs nepazudīs, nav veltīgs, ka tas, ko tu viņā ieliec, turpināsies.

Patiesībā nemaz nav tik daudz motivētu klientu.

Vai kas mainījies pa šiem gadiem cilvēku attieksmē pret iespējām pašiem sev palīdzēt?

Man liekas, ka cilvēki vairāk pievērš uzmanību sev, savam fiziskajam stāvoklim, nāk pie mums, lai iemācītos pareizāk sev palīdzēt. Tālāk viņi jau var paši vingrot mājās — ja ir motivēti un redz rezultātu. Pie mums nāk arī gados vecāki cilvēki. Pirms mēneša ar prieku skatījos: mana bijusī paciente, kurai 85 gadi, nūjo, vecāki ar bērniem staigā pa mežu, visi kopā brauc ar riteņiem. Tagad vispār vairāk cilvēku saprot fizisko aktivitāšu nozīmi. Arī pie fizioterapeitiem griežas arvien jaunāki cilvēki. Nāk vīrieši, arī pirms trīsdesmit gadu vecuma, bērni pēc traumām, operācijām, — lielākoties ar kājām, pēdām saistīti gadījumi.

Diagnozes mainījušās. Ir, piemēram, cistas locītavās. Kas to ietekmē? Domāju — apkārtējā vide, uzturs, nodarbošanās. Kad uzzinām cilvēka profesiju, zināmā mērā jau var nojaust, kādas problēmas.

DIĀNA un RAIMONDS BRĒŽAS ar bērniem -- Evelīnu (6), Anniju (4) un Rihardu (3). Abi kopā ir jau piecpadsmit gadus, septiņus no tiem dzīvo savā jaukajā mājā Burkānciemā un šomēnes apprecējušies. Ar Diānu runājam par dzīvi, Valmieru un viņas mūža Sirds Darbu — fizioterapiju. Viņa ir viena no sešām fizioterapeitēm Valmieras Veselības centrā Bastiona ielā. Ārijas Romanovskas foto


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru