Labdarība – latviskuma sardzē

Klāra, kādēļ jutāt vajadzību iestāties latviešu leģionāru un viņu atraitņu atbalstītāju pulkā?

Viens no maniem vectēviem bija latviešu strēlnieks, kam par līdzdalību cariskās impērijas graušanā padomju vara deva iespēju tikt pie zemes Krievijā. Tā nu vectēvs sāka saimniekot Pleskavas apkaimē, kur vēlāk pat izveidojās latviešu kolonija, taču 1937. gadā sūrā darbā iekopto zemju saimniekus sadzina purvā un kā sarkanās varas ienaidniekus nošāva. Vecmamma palika viena ar bērniem. Es piedzimu Krievijā. Savu tēvu nekad neesmu redzējusi, jo viņš bez vēsts pazuda Otrajā pasaules karā. Latvijā atgriezāmies Sabilē pie radiem. Uzaugu pie vecmāmiņas, skolojos Sabilē, bet no 1970. gada esmu Valmierā, jo sāku strādāt stikla šķiedras rūpnīcā. Man kā Krievijā dzimušai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nedeva pilsonību. Manam dēlam Jānim jā, man ne. Tas bija pamatīgs pazemojums. Arī visa tam sekojošā birokrātija, kamēr savācu latvietību apstiprinošos dokumentus, vēl ilgi atstāja mieles. Tolaik rūpnīcā satuvinājos ar kolēģi, kuras vīrs bija Jānis Kalpaks – slavenā Oskara Kalpaka brāļa dēls, kurš pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā nedrīkstēja dzīvot dzimtajā Lubāna pusē, tāpēc apmetās Valmierā. Tieši viņš 1990. gada 21. aprīlī dibināja «Daugavas Vanagi Latvijā» Valmieras nodaļu, kas tolaik bija skaitliski liela. Jāņa ietekmē es 1994. gada 19. janvārī tur iestājos. Šāda izvēle bija arī tādēļ, ka zemapziņā arvien bija sāpe par nekad nesatikto tēvu un viņa nezināmo kapa vietu. Varbūt tādēļ man vienmēr īpašs ir 16. marts un latviešu leģionāru piemiņa.

Kad Jānis Kalpaks, atgūstot īpašumā dzimtās puses zemes, atgriezās Meirānos, mani ievēlēja viņa vietā par «Daugavas Vanagi Latvijā» Valmieras nodaļas vadītāju. Vēlāk saņēmu piedāvājumu kļūt par Vanadžu nozares priekšnieci Latvijā. Par Valmieras nodaļas vadītāju tad kļuva Velta Vulfa. Pašlaik Valmierā gan vairs nav Daugavas Vanagu nodaļas.

Jums līdzi daudz fotogrāfiju, kas apliecina, cik aktīvi Latvijā darbojāties kā Vanadžu vadītāja. Cik nodaļu tad tolaik bija?

Kad uzņēmos Vanadžu vadību, Latvijā bija vairāk nekā 30 nodaļas – praktiski visos novados. Organizācija bija aktuāla, jo vēl daudzi latviešu leģionāri bija dzīvi un viņiem vajadzēja kā zāles, tā arī sociālo aprūpi. Par to gādājām, kā vien varējām. Centāmies arī, lai katru gadu citā pilsētā notiktu Daugavas Vanadžu salidojumi. Tie bija domāti ne tikai organizācijas un patriotisma popularizēšanai, bet arī savstarpējai komunikācijai. Salidojumi notika Kuldīgā, Burtniekos, Rūjienā, Limbažos, Liepājā, Aizkrauklē, Dobelē, Doles salā un vēl citviet. Īpaši vērienīgs tas bija Valmierā 2001. gadā, kad uz nedēļu salidoja Daugavas Vanagi un Vanadzes no visas pasaules. Pasākumi bija Valmieras teātrī, Daliņa stadionā, 5. vidusskolā un citviet. Galvenie organizatori bija Vācijas Daugavas Vanagi, bet es biju viņu palīdze. Par to arī mani togad pasludināja par Valmieras gada cilvēku. Daugavas Vanagiem joprojām raksturīgi, ka viņu Centrālā pasaules valde katru gadu maina savu dislokācijas vietu. Tā, piemēram, pašlaik Centrālā valde ir Latvijā un tās pasaules priekšnieks ir Aivars Sinka, bet pasaules Vanadžu priekšniece ir Irēna Sīkais no Austrālijas.

Daudzās fotogrāfijās esat redzama jauniešu vidū. Dzirdētas labas atsauksmes par jūsu ierosinātajiem skolēnu konkursiem.

Man patīk kontaktēties ar jauniešiem. Iedvesmojoties no TV konkursa «Gudrs, vēl gudrāks», izlēmu – kāpēc gan kaut kas līdzīgs nevarētu būt Valmierā? Atsaucību guvu Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas skolotāju un skolēnu vidū. Radās skolu jaunatnes konkurss «Pazīsti Latviju!». Lielu organizatorisko darbu ieguldīja ģimnāzijas pedagogi skolotāja Jura Mūrnieka vadībā. Konkursā piedalījās gandrīz 20 komandas no apkaimes skolām. Ar «Daugavas Vanagi Latvijā» Centrālās valdes atbalstu konkursu dalībnieki tika pie diplomiem, piemiņas balvām un cienastiem. Vislabākās atmiņas par šo vērienīgo kopdarbu.

To pašu varu teikt arī par gadiem ilgo sadarbību ar Valmieras vīru kori «Imanta», dziedošo vīru kopu «Baltie bērzi», Rencēnu folkloras kopu «Rota», kas ne reizi vien tik patriotiski pieskandināja «Daugavas Vanagi Latvijā» pasākumus. Esmu pateicīga par lielisku sadarbību arī laikraksta «Liesma» žurnālistam Andrim Briedim, pedagogiem Jānim Siliņam un Jurim Mūrniekam, «Daugavas Vanagi Latvijā» kultūras nozares vadītājai Vijai Jansonei un atvaļinātajam admirālim, bijušajam «Daugavas Vanagi Latvijā» vadītājam Andrejam Mežmalim. Tikai kopā mēs bijām un esam stipri!

Bieži bijāt ceļā kā uz Daugavas Vanagu pasākumiem, tā arī uz Latvijas vēsturē tik svarīgām vietām. Kā visur paspējāt?

Jā, esmu bijusi klāt daudzos pasākumos! Īpaša vieta ir Lestene, kur tēlnieces Artas Dumpes veidotajā latviešu leģionāru piemiņas vietas piemineklī ir vārdi: «Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos!» Lestenē top muzejs, ko plāno atklāt šopavasar, Lestenes baznīca ir skaisti atjaunota, jo tur notiek aizlūgumi Ziemassvētku kauju, 16. marta, mirušo atceres dienu un vēl citu Latvijai svarīgu datumu un notikumu piemiņai. Ne reizi būts arī Airītēs, Meirānos, Stopaku purvā Latgalē – mežabrāļu bunkuros un vēl citās nacionālās pretošanās kustības vietās. Īpaši emocionāls bija brauciens uz Cēdelgēmu, kas ir netālu no Beļģijas un kur 1945. gadā nometnē bija ieslodzīti 12000 latviešu leģionāru. Piedalījos tēlnieka Kristapa Gulbja tur izveidotā pieminekļa «Latvijas stāvstrops brīvībai» svinīgajā atklāšanā. Skumji, ka tik labi iecerētajā piemiņas vietas radīšanā diemžēl iejaucās politika ar nepatiesu vēstures faktu interpretāciju un piemineklim bija jāceļo atpakaļ uz Latviju.

Kur bija jābūt, tur biju! Un tas nekas, ka bieži vien tas notika ar sabiedrisko transportu, bet paspēju un tiku! Liels atspaids bija un joprojām ir mans dēls Jānis. Bieži vien savus Daugavas Vanagu darba braucienus pieskaņoju dēla – ekspeditora ieplānotajiem maršrutiem. Tā kopā ar dēlu esmu vai visu Latviju izbraukusi. Arī tagad, kad, respektējot savus gadus, krietni samazināju sabiedriskās aktivitātes, dēls Jānis mani pieskata un neļauj padoties bezdarbībai.

Kā gan citādi, ja nu jau 50 gadus esat Tautas lietišķās mākslas studijas «Valmiera» dalībniece – audēja. Vai stellēs vēl iesēžaties?

Kur nu bez tā! Man mājās ir nelielas stelles, bet, kad uznāk luste kādai lielākai iecerei, tad studijā iesēžos arī lielajās stellēs! Prieks par paaudžu maiņu studijā, jo nu klāt nākušas tik daudzas jaunas, aktīvas dalībnieces. Bija prieks vērot, kā viņas kopā ar saviem vīriem pārveidoja studijai atvēlēto jauno mājvietu. Studijā valda radoša un laba aura. Ir jauki just piederību arī šai kopienai.

KLĀRA MĒTRA: «Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos» – tie ir vārdi no latviešu leģionāru pieminekļa Lestenē. Joprojām tik mūsdienīgi un aktuāli! Foto no personīgā arhīva

No 1945. gada līdz mūsdienām

Biedrības «Daugavas Vanagi» kā nevalstiskās organizācijas pirmsākumi atrodami britu pārvaldītā karagūstekņu nometnē Beļģijā  tūlīt pēc Otrā pasaules kara noslēguma. To dibināja šajā karagūstekņu nometnē 1945. gada 28. decembrī bijušie Latviešu leģiona kareivji. Sākotnējie mērķi bija palīdzēt latviešu bijušajiem karavīriem un viņu ģimenēm.

Aptuveni 25000 latviešu tolaik bija ieslodzīti rietumu sabiedroto pārvaldītās karagūstekņu nometnēs. Lielākais skaits atradās britu pārvaldītās nometnēs ziemeļu Vācijā. Kaut daudzi tika izkaisīti starp vairākām nometnēm, apmēram 12000 bija Cēdelgēmas nometnē Beļģijā. No darbības sākumiem 1945. un 1946. gadā Daugavas Vanagu organizētājiem bija atļauts sazināties ar latviešiem citās nometnēs, lai izveidotu vienotu tīklu savstarpējam atbalstam. Kaut arī sākumā biedri sastāvēja no bijušajiem leģionāriem, Daugavas Vanagu organizācijas dibinātāji cerēja ietvert visus latviešus savu biedru rindās. Pēc viņu izlaišanas no karagūstekņu nometnēm 1946. gadā bijušie zaldāti pārcēlās uz bēgļu nometnēm, kur viņi turpināja savus centienus piedāvāt savstarpēju atbalstu un uzturēt savu latvisko vienotību.

No 1947. gada līdz 1950. gadam latvieši bēgļu nometnes  atstāja un pārcēlās uz dzīvi Austrālijā, Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā, Kanādā, ASV un citviet, un Daugavas Vanagu organizācija gāja viņiem visur līdzi.

Gadu desmitiem Daugavas Vanagi turpināja savu uzdevumu savākt un savienot latviešus, lai saglabātu latviešu nācijas  vienotību. Ilgus gadus viņi šo uzdevumu izprata arī kā cīņu par Latvijas atbrīvošanu no padomju varas. Daugavas Vanagi ir arī pūlējušies veicināt latviešu jauniešu izglītību un viņu iesaisti ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu kopienā.

Latviešu labdarības organizācija «Daugavas Vanagi» joprojām darbojas Latvijā, Lielbritānijā, ASV, Kanādā, Vācijā, Austrālijā un Zviedrijā. Arī mūsdienās galvenās darbības jomas ir tautiešu aprūpe un palīdzības sniegšana, latviešu valodas un tradīciju saglabāšana un patriotisma kopšana, bet klāt nācis atbalsts arī citām mazturīgo iedzīvotāju grupām un arī latviskajiem kultūras un izglītības pasākumiem.

No Anglijas Daugavas Vanagu fonda mājaslapas

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007