Lai līderi nav vientuļi
Šodien Prāgā izšķirsies, būt vai nebūt Latvijas izlasei nākamajā sezonā pasaules hokeja augstākajā sabiedrībā jeb A grupā, kur tā ar dažādām sekmēm cīnījusies kopš 1997. gada. Tolaik Latvijas valstsvienība, kurā spēlēja vēl padomjlaiku Dinamo skolas audzēkņi, pārsteidza pasauli, izcīnot 7. vietu, bet vēl vairāk hokeja speciālisti izbrīnījās, uzzinot, ka valstī darbojas vien pāris mākslīgā ledus halles. Pa šiem gadiem tās uzceltas visās Latvijas lielākajās pilsētās, tostarp arī Valmierā, taču labu hokejistu skaits ir nevis pieaudzis, bet gan sarucis — jebkurš skatītājs, kas seko līdzi šim sporta veidam, pateiks, ka izlases šīgada modelī hokeju A grupas līmenī prot spēlēt vienīgi vārtsargs Edgars Masaļskis un uzbrucēji Lauris Dārziņš ar Kasparu Daugaviņu, bet pārējie, pelnot noraidījumus, galvenokārt rūpējas, lai līdzjutējiem netrūktu asu pārdzīvojumu un Masaļskim — darba.
Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans izlases bālo sniegumu pamatojis ar vairāku vadošo hokeja profesionāļu (Karsums, Girgensons) atteikumu valstsvienībai, lai sadziedētu savainojumus, un sportistus var saprast — vesels ķermenis ir viņu darba instruments, un ne jau Kirovs viņiem maksās pensijas vai slimības pabalstus. Drīzāk gan pašam Lipmanam nāktos uzņemties vismaz daļu atbildības par to, ka Latvijas nacionālais čempionāts jau kuru gadu ir galīgi nekāds, ka lēni attīstās jaunatnes hokejs, bet reģionos melno kaučuka ripuli dzenā lielākoties vīri labākajos gados, jo fakts, ka pauzes meistars Aleksandrs Kerčs joprojām spēj sagādāt pamatīgas galvassāpes pretinieku komandas aizsardzībai, neko labu par Latvijas hokeja nākotni nevēsta.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv