Latviešu jaunieši Sibīrijā

- 24.Marts, 2015
Pilsētās un novados
Laikrakstā

Starp tiem jauniešiem no mūspuses, kurus 1949. gada 25. martā sveša vara aizveda izsūtījumā, bija arī valmierieši DZINTRA un KĀRLIS PĒTERSONI.

Pētersonu ģimene tolaik dzīvojusi Strenču pusē un 25. martā izvesta uz Tomskas apgabala Zirjankas rajonu. Sešpadsmitgadīgais Kārlis mācījies Valmieras ekonomiskā tehnikuma otrajā kursā un, trijos no rīta arestēts, attapis paņemt līdzi tikai portfeli ar mācību grāmatām. Viņš bijis pirmais aizturētais, ievests vēl tukšajā vagonā pie Valmieras stacijas.

NETAISNĪBA. Kārļa Pētersona stāsts

Mans vectēvs nesagaidīja savus divus dēlus atpakaļ no Krievijas, un aicināja trešo dēlu Kārli, manu tēvu, saimniekot Luņķos. Nezinu, kāpēc ģimeni izsūtīja; vai tiešām tie 36 hektāri zemes ar mežu varēja būt iemesls. Nacionāli noskaņota ģimene — tādu apzīmējumu gan esmu dzirdējis.

Mani aizveda uz Amūras apgabalu. Tikai pēc mēneša uzzināju, ka vecāki atrodas Tomskas apgabalā, ap 3000 kilometru attālumā.

Sākums bija briesmīgs. Sovhozā, kur mani nometināja, strādāju lauku darbos, atceros, kādi melni putekļi vēlās pār traktoru un diviem arkliem aiz tā, uz viena arkla sēdēju es. Īsajā, karstajā vasarā vismaz nobrieda arbūzi, tos rudenī zagām, jo izsalkums mocīja pastāvīgi. 1949./50. gada bargajā ziemā strādāju meža darbos, bija arī jālādē vagoni stacijā. Pēc vairākkārtējiem lūgumiem man atļāva braukt pie ģimenes tikai 1950. gada pavasarī. Tika komplektēta grupa izsūtīto, kas gribēja doties uz Asino vai citu vietu Tomskas apgabalā. Irkutskā bija jāpārsēžas, un mūsu piecu lielais dārgums bija sestais — čekists, kas visu laiku dzēra un kuru nēsājām līdzi, jo pie viņa bija mūsu dokumenti...

No tās sādžas karā bija aizgājuši 300 vīri, atgriezušies trīs invalīdi, palikušie — sievietes un bērni. Izdzina mūs briesmīgi, bet par šo vergu darbu nemaksāja tikpat kā neko. Vienīgais atspaids bija, kad radi no Rīgas kaut ko varēja atsūtīt, un tūlīt bija klāt prasība parakstīties uz valsts aizņēmumu... Ar buļļiem vedu degvielu, tad kāds pamanīja, ka Karla gramotnij, un tiku pie uzskaites. Lieki teikt, ka normas izpilde bija jāpieraksta — ja mazāk, ar mums cauri, tā man paskaidroja, Karla, necenties...

JAUNĪBĀ. Dzintra un Kārlis Sibīrijā.

Foto no personiskā arhīva


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru