Latvietes cēla Blagoveščensku
«Vecmamma vienmēr teica: neturi naidu uz krievu tautu! Pie mūsu sāpēm bija vainīgas lielvaras,» tā Valmieras politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētāja ĀRIJA KĀRKLIŅA un piebilda: «Par latviešu gaitām un likteņiem Sibīrijā un Tālajos Austrumos ir jāatceras ne tikai piemiņas reizēs. Šis vēstures posms jāzina, lai tauta stipra dzīvotu tālāk.»
Pašlaik nevar nedomāt par latviešiem un Sibīriju, jo gaidāma filmas «Melānijas hronika» pirmizrāde. Jūs arī skatīsieties?
Skatīšos, tāpēc, ka katru lietu, notikumu mēs mākam ieraudzīt citādu. Es domāju un runāju par Sibīriju, bet man par to laiku ir maz pašas atmiņu. Atceros no mammas, vecmammas stāstītā.
Bijāt pavisam maza, kad nācās doties svešumā?
Es būtībā esmu nevis Sibīrijas, bet Tālo Austrumu bērns. Uz Amūras apgabalu aizbraucu mammim vēderā. Viņa mani ļoti gaidīja.
Kas lasījuši Melānijas Vanagas «Veļupes krastā», būtībā zina, ka arī filmā jābūt līnijai par ļoti stiprām sievietēm. Jūsu dzimtā arī tādas bija?
Man vecmamma stāstīja, ka pirmā ziema sādžā bijusi visgrūtākā. Pečka istabas viducī, bet malka mitra, siltums pie mājas stūriem netika klāt, bet es maziņš... Dzimu oktobrī. Turpat mamma pie tās krāsns arī piedzemdējusi. Pirms pusgada izvesta no mājām, svešumā un laidusi pasaulē veselu meitu, nu, vai tas nav sievietes spēks? Taču man, vēl mazam skuķim esot, vienmēr stāstīja arī to, ka mums ar cilvēkiem, ko satikām svešumā, ļoti paveicies. Pati izvešana jau ir briesmīga padarīšana, bet arī par to vecmamma atminējās: citi bijuši no mājas izrauti vienās drēbēs, bet viņus tas krieviņš, sarkanarmietis, brīdinājis, lai ņem līdzi siltas drēbes, ēdamo, cik spēka panest. Un Amūras pusē arī krieviņi pirmajā pavasarī esot devuši kartupeļus, lai ir ko stādīt.
DAUDZ NO CILVĒKA ATKARĪGS, sacīja Ārija Kārkliņa, runājot par Latviju, Valmieras politiski represēto biedrības darbu un to laiku, ko ģimene pavadījusi Tālajos Austrumos. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv