Ļausim citiem?

To reizēm atceros, kad atkal jāklausās, cik atšķirībā no valsts A vai iekārtas B Latvijā viss slikti un, galvenais, cik viltīgi un nespējīgi ir tie, kurus paši esam vēlējuši... kā deputāti domā tikai par savu labumu... kur viņi tautu noveduši... utt., utjpr. Nedomāju moralizēt, bet reizēm liekas, ka cilvēka daba palaikam tāda savāda. Tā vietā, lai pats iesaistītos kādā procesā (labdarībā, satiksmes negadījuma novēršanā, protesta mītiņā) vai izlemtu, kurš to varētu izdarīt vēl labāk, viņš no malas kritizē. Ar vēlēšanām ir līdzīgi. Vai tev būs tiesības prasīt, pārmest viņiem (pretstatā mums), ja reizi vairākos gados nebūsi piedalījies, aizbildinādamies ar to, ka nav par ko balsot, ka visi viņi vienādi, ka nevajag man tādu Saeimu/valdību...? Būtu gan vērts padomāt: vai valsti var identificēt ar valdību — vai pirmā tomēr ir kas vairāk.Šoruden īpaši raksturīgi, ka vēlētājiem grūti izlemt par labu kādai no trīspadsmit partijām, lai gan apspriešanu un krustpunktu netrūkst, — nav vienas izteiktas līderpartijas, arī solījumi ir stipri līdzīgi. Tomēr bīstamākais ir kas cits: šīs sestdienas vēlēšanas ierakstīsies vēsturē ar balsotāju mazu aktivitāti. Jāatzīst, ka šoreiz vairāk nekā citkārt daudzi mediji, pat par nodokļu maksātāju naudu uzturētie, cītīgi pavairo viedokļus par nepiedalīšanos vēlēšanās. Ja var ticēt socioloģiskajām aptaujām, — vēl dažas dienas pirms 4. oktobra gandrīz katrs piektais (latviski runājošs) vēlētājs nebija izlēmis, kam savu balsi piešķirt, bet liela daļa atzinuši, ka neplāno piedalīties vispār.